include"$includes_dir/mangoVote/results.inc"; ?>
Gudrunes cilts gatavojās svētkiem - īsākās gada Nakts svinēšanai. Namatēvi atbrīvoja vietu dzīrēm un dančiem, salikuši smagus dižskābarža galdus. Namamātes klāja tos ar austiem galdautiem, izlika no groziem siera rituļus, cūku kūpinātās kājas, smaržīgas putras podiņus, ka arī lielāko šī vakara bagātību - pašbrūvēto alu koka kausos.
Klajuma vidū bija salikti smagi egles un ozola baļķi ugunskuram - augsts būs ugunskurs, daudz pelnu rītā savāks ciema ļaudis un aiznesīs uz mājām. Svētīgā ugunskura pelni nes saticību, bagātu ražu, ka arī labu ģimenes pieaugumu - veselus, stiprus un skaistus bērnus.
Gudrunes māte bija mirusi dzemdībās, tāpēc meitene tā arī neuzzināja, vai zem vecāku gultas stāvējis podiņš ar svētīgajiem pelniem. Desmit gadus atpakaļ tēvs septiņgadīgo rudmati atdevis cilts vārdotājai apmācībā, bet pats pazuda tālu prom. Kara Gari bija paņēmuši to līdzi.
Svētki varēja sākties! Muzikanti sita bungas un tamburīnus, sāka pūst flautās, arī kokles un vargāns iesāka svētku līksmo dziesmu, ar skaņām pārpildīts klajums pulsēja priekā. Vīri cēla kausus ar alu, alus putoja, dzintara zeltains, gards, biezs... Kāri smaržoja pēc kūpinātās gaļas, timiāna un vēl pēc kaut kā salda. Ļaudis dejoja, gaisā plīvoja sieviešu svārki, nakts bija īsa, šis laiks bija jāizbauda, jāizdejo, jāizdzer...
- Lecam ugunskuram pāri! - izsauca Arvena - bērnības spēļu biedrene. Un viņas lēca. Uguns viegliņām nolaizīja meiteņu svārku maliņas, viņas lēca vēl, jo kas īsākajā gada Naktī pāri ugunskuram lec, visu gadu vesels un veiksmīgs būs.
- Maināmies! Lecam! - pāri mainījās un lēca vēl un vēl, roku rokā. Gudrune aizelsās, bet kāds jau bija paķēris meitenes plaukstu. - Lecam!
Kāda pirksti bija auksti. "Vai tad tikko atnācis?" - nodomāja Gudrune, bet šī doma aizlidoja kopā ar satraukto ķermeni pāri uguns liesmām. Karstajā dūmakā viņa paspēja pamanīt tikai Kāda acis, smaragda zaļas, ar izplestiem ogles melniem redzokļiem un spilgti oranžo plankumu pašā, pašā acs kaktiņā... Lecam!
Tikai īsākajā gada Naktī mežā dzīro laumas, upēs - jumpravas, ciemos - ļaudis, tikai īsākajā gada Naktī pati Daba sniedz savu spēku un brīnumus tam, kas māk to saredzēt un sameklēt.
Gudruna atskatījās, lai neviens neseko, un klusām devās dziļāk mežā, uz upes pusi.
"Āmulis, asinszāles, vircotā lavanda, pelašķu zvani, verbenas, jāsavāc pušķī, jāpievieno dzelkšņa stiebri, zem spilvena jānoliec, līgavaini jāierauga..."
Apkārt šalkoja mežs. Soli pa solim bailes pazuda, izbeidzās arī sīkās meža taciņas un Gudrunes skatam pavērās tumšais upes loks smaržīgo kalmju un niedru ietvarā. Mēnessgaisma apvija katru telpas daļiņu ar sīkiem sudrabotiem pavedieniem, un nakts klusumā likās, it kā pavedienos iekārti mazi zvaniņi, cik dzidrs bija gaiss. Gudrune ātri atbrīvojās no kleitas un zeķēm, atstājot uz kailā ķermeņa vienīgi šauru austu apsēju zem nabas, kas viņas cilts meitenēm bija jānēsā līdz naktij, kad meitene tika atvesta pie vīra. Tad apsējs zem nabas tika nomainīts pret platu auduma jostu, uz kuras tika izšūtas vīra ģimenes pazīšanas zīmes.
Gudrune lēnām iegāja upē, aizmiedzot acis, pilnīgi iegremdējās ūdenī. Ak, cik silts! Viņa spēlējās ar lāsēm, ar sudraba pavedieniem, smējās, kustējās. Viļņi laiski pieskārās ķermenim, kā ar zīda drānu pārvilka... Meitene pagriezās uz muguru, izplešot rokas. Mēnessgaismas pavedieni kutināja krūšu galus, kas skaidri iezīmējās virs ūdens. Mazliet reiba galva. Burvīgā, svētīgā Nakts!
Viļņu glāsti kļuva stingrāki, uzstājīgāki, ak, cik neparasti to bija just! Ak, kā tomēr reiba galva no vasaras smaržām, no lakstīgalas dziesmas un meža klusās šalkoņas! Pieskārieni turpinājās, nepārtraucās, likās, ka tie vairs nav viļņi, bet kāda stiprās rokas. Neredzami pirksti glaudīja ādu, jā, tie patiešām bija pirksti, bet Gudrunei nebija bail. Sajūtas, kas tikko ķermenī un dvēselē bija piedzimušās, apreibināja prātu, un viņa ļāvās.
Reibst galva, kā reibst galva, ak, kā... Mugura jūt slapjas upes smiltis, bet lūpas meklē citas lūpas, meklē un atrod. Dīvainie skūpsti, vai tas ir sapnis, vai realitāte, Gudrune vairs nesaprot, viņa vienkārši izkūst īsākās gada Nakts dūmakā, un Kāda - Dēmona? Eņģeļa? Svešinieka? - stiprās rokās.
Mēnessgaisma blāvi apspīd tumšās upes smilšaino krastu, kur rituālā dejā savijās divi ķermeņi.
Vīrieša seju nevar saredzēt, tikai uz brīdi kaislīgajā mirāžā Gudrune saredz acis, zaļās kā smaragdi, ar izplestiem ogles melniem redzokļiem un spilgti oranžo plankumu, pašā acs kaktiņā. Skūpsts turpinājās. Viņš aizvainoja - un glāstīja, piespieda aizturēt elpu - un tai pat brīdī ieelpot arvien dziļāk. Novērsties - un piekļauties, mēģināt atbrīvoties - un turēties ciešāk un ciešāk...
Viņš atrāvās no Gudrunas lūpām, ieskatījās acīs - ko viņš vēlējās saredzēt? - bailes, padevību, vēlmi, kaisli - vai visu kopā? - mirkli kāri skatījās uz kuplām krūšu puslodēm, iekarsušām no ātras izbijušās elpas. Pēc tam apskāva Gudrunas gurnus, un pievilka sev cieši klāt. Tuvāk, vēl tuvāk...
Pēkšņās sāpes atsvaidzināja prātu, bet jau pēc īsā brīža sāpes vietu aizņēma karsta vēlme piederēt Kādam, kļūt nedalāmiem, kļūt mūžīgiem. Un viņi kustās. Viņi dejo. Viņi elpo tik skaļi, ka liekas, pati lakstīgala aizmirsās klausoties.
Gudrune sajūt, ka tur, lejā, nobriest ugunīgā kaismīgā lode, ar katru ķermeņa kustību tās pulsācijas paātrinās... Viņa sastingst kā kokles stīga, neredzamais muzikants turpina spēlēt saldo baudas noktirni - mirklis - un uguns tek pa vēnām, ķermenis sašķīst tūkstošos daļiņu, ak, vai...
... Gudruni pamodināja ziedu smarža. Blakus gulēja neliels, tikko noplūkts ziedu pušķis. Āmuļa zars, asinszāle, vircotās lavandas slotiņa, kuplie pelašķu zvani, sarkanā verbena un divi asi dzelkšņa stiebri, ar platu izšūtu jostu apsieti...
Vēl tikai līdz 8. novembrim uz e-pastu erots@mango.lv iesūti arī savu stāstu un piedalies konkursā par ceļojumu uz Itāliju! Sīkāk par konkursa noteikumiem lasi šeit!
Seko "Delfi" arī Instagram vai YouTube profilā – pievienojies, lai uzzinātu svarīgāko un interesantāko pirmais!
