Nu, neesmu es nekāds opermīlis. Parasts students. Opera man ir par garlaicīgu un par dārgu. Bet vakar man piezvana Gunītis: "Fiksi ģērbies, ejam! Man ir biļetes uz Karmenu." Nē, nu, tāds idiots jau arī neesmu, lai nezinātu operu operu. Un ar Gunīti ietu kaut vai uz pūtēju orķestra bēru dziesmām. Ķem pāče uz haļavu. Bet man nav smalka uzvalka.
include"$includes_dir/mangoVote/results.inc"; ?>
"Nevajag! Apģērbies kā Če Gevara!"
Nobrīnos, apvelkos Če tērpu un eju. Pie operas sliekšņa - Gunītis. Nu, moins! Gaišzili puķotā vasaras kleitiņā, visi no pirkstgaliem līdz saknei kailie locekļi izstaro dienā uzsūkto sauli... Nē, es saprotu, jūlija tveice nav rimusies vēl septiņos, bet - opera taču.
Aplieku Gunim roku ap vidus iežmaugu, bet tā (roka, ne iežmauga) spītīgi šļūk lejup - kur jau sākas uzbērums. Sirmā vietu ierādītāja salecas no mums kā no čūskas. Es pieklājīgi sveicinu, noņemot no sava ērkuļa Če specnaza micīti, un viņa pasmaida: "Jūs kā no skatuves".
Apsēžamies pēdējā rindā. Gunis vairākkārt rausta lejup kleitu, sargājot kaut pusi plikā dupša no plīša kodieniem, līdz bezcerīgi atmet ar roku un parauj to augšup. Es nevaru noskatīties viņas ciešanās un paņemu klēpī.
Atveras priekškars un... Pār skatuves dibensienu izpleties Fidela bārdainais purns ar nesaprotamu lozungu spāņu valodā, droši vien "augstu kvalitāti katrā darba vietā!" Bars zaldātu, apģērbušies kā es, kaut ko dzied. Es vairs neklausos. Es slidinu rokas Gunim no potītēm līdz savai bikšu jostai, tad atpakaļ un - atkal.
Piepeši atveras fabrikas vārti un uz skatuves izbirst meitenes. Nē, tas Bezē bijis reāls kārumnieks! Un kur mūsu NLO šitādas dabūjusi: reālas mulates, cita par citu karakulāka, cita par citu skaistāka, cita par citu plikāka. Izvēlos vienu un nevaru vairs atraut acis. Elektrorozā blūzīte ap milzīgām krūtīm virs dabas dotas korsetes, gaišzili svārciņi un garumgaras sportiskas kājas - akurāt kā Gunim, tikai citā krāsā. Smaidīgā seja ar platajiem vaigukauliem izskatās uz gadiem sešpadsmit. Es kutinu Gunīša kailos stilbus, bet pa brīdim sajūtu, ka tie ir tie - tumšie.
"Skrienam uz bufeti!" Gunis kliegšus čukst, krītot priekškaram. Esam pie letes pirmie. Bet cenas...
"Ejam!" es izvedu Guni kāpnēs un izvelku no haki krāsas kabatas blašķīti: "Man taču viss inventārs kā Če!"
Saturs ir Jēgermeisters: skepse Guņa sejā izdziest pēc pirmā malka.
Otrais cēliens ir visgrūtākais. Kastro vietā tagad pār skatuvi mana bilde - Če! Bet Karmena ir pilnīgi garām - vienīgais, ka smuki dzied. Mans skats nemitīgi vajā mulatīti, kuras tērpi un lomas mainās no ainas uz ainu, bet kājas - visu laiku tās pašas. Un, kad viņa apsēžas tā, ka pamanu pilnīgi nesakarīgas baltas apakšbiksītes starp uz mirkli nevērīgi izvērstajām tumšajām ciskām - ar mani ir cauri! Pie viņas kārtējā tērpa tās ir tik pilnīgi garām, ka saprotu - esmu redzējis redzēšanai neparedzēto. Un baltā strēmelīte ir tik šaura, ka par spīti attālumam jūtos ar skatienu glāstījis bezmaz pusi saldā šekuma.
Tagad ar Guņa kājām no potītēm līdz to beigām man vairs nepietiek: man vajag arī jaunu sākumu - to, pēc kāju beigām. Pārvarot simbolisku pretestību, es ieslidinu krūšu kabatā viņas stringus. Tālāk man jau jāpārvar citāda pretestība: lai kungiem un dāmām priekšējās rindās nebūtu neviļus jāuzzina, cik reizes Gunim paspēja būt labi līdz starpbrīdim. Viņa man tāda - easy to handle.
Starpbrīdī Jēgermeisters mirst. Gunis atprasās uz ierīcībām, bet Če tikmēr uzskrien uz rekognascirovku. Ir tā, kā domāju: otrais balkons - gandrīz tukšs!
Līdz ar trešo zvanu uzrauju Guni augšā un jau tumsā ieriktējamies uz rezerves krēsliem aiz pēdējās rindas atzveltnēm. Neviena nemanīti.
Skatuves aina super: tropu upe saulrietā ar augstceltnēm aiz tās, puiši un meitenes kankaros, kas atsedz gandrīz visu, pussarūsējusi vecā volga... Hosē skaļi žēlojas, te parādās Eskamiljo. Šis nav nekāds matadors, bet, iedomājieties, bokseris. Cepuri nost, labi izskatās. "Paskaties, kādas viņam krūtis!" Gunis čukst, un es paceļu ķeļņašku virs saviem krūšu muskuļiem: neesmu sliktāks! Bokseris bazūnē, ka Hosim neesot taisnība, tas metas virsū ar nazi, pats dabū pa purnu, tad visi šos izšķir. Vobšem, Bezē ir krutais - esmu starā! Bet uz tukšās skatuves paliek viens kretīns ar - manu mulatīti... Viņa ir kaut kādā pussaplēstā maikā un skrandās, kas zemākajā vietā nokaras līdz pusstilbam, augstākajā nav vispār un pa spraugām atsedz visu, kā man vēl šovakar varētu trūkt - jo Gunis: tas ir jau gandrīz viss! Es Gunītim esmu jau nolaidis lences pār pleciem un sev par prieku glāstu kailās krūtis: viņai jau tik daudz reižu bijis labi no maniem pirkstiem starp gurnu maigumiem, ka drusku jāatpūšas.
Bet tas mudags tikmēr ievelk manu pusaudzi tajā volgas vrakā. Un iekšpusē nolaiž aizkaru - izrādās, pat tāds tur bijis! Es viņus vairs neredzu. Nē, tieši otrādi: es tikai tagad viņus pa īstam redzu. Jo noteikti jau viņi tur neko nedara, aktierīši statistiņi. Bet es - redzu...
Pieceļos ar Guni klēpī, aizeju aiz atzveltnēm un notupinu viņu četrrāpus. Paceļu kleitiņas malu - cik nu tur ir, ko celt. Un paveras šovakar jau daudzkārt justais, bet vēl neredzētais. Operas puskrēslā vizmo gaišszilā kleitiņa un Gunīša viegli iedegusī gaišā āda. Burvīgo augšstilbu mugurējo virsmu saskarsmes vietā satumst. Patiesībā miklās, šovakar jau laimi pazinušās lūpiņas nav saskatāmas, bet es tāpat zinu katru to līniju kā Če hrestomātisko foto. Maziņas mazās - koši rozā, viegli kruzuļainas un pavērušās kā smalka piltuvīte starp baltajām, gludi skūtajām, līdz ar vingrajām kājām plaši izplestajām lielajām. Un papildus vēl virs visa šā skaistuma - mazs rožains atvariņš, kur lūpiņas jau beigušās... Gunītim viss ir maziņš un jauks.
Man - tikai jauks. Kad mans augstums un diametrs ietriecas viņā, beidzot pēc trim cēlieniem nācis svabads un nespēdams vairs sevi piebremzēt, esmu pateicīgs Karmenai, ka viņa pārmāc netrenētas sieviešu balsis līdz pašiem telpas griestiem. Gunis saļimst elkoņos un pabāž galvu zem krēsliem. Es saspringti veros tumsā un puspaīstam, pus - gara acīm baudu viņas lūpiņu virināšanos ap manu ritmiski taranējošo locekli, viņas cisku baltās ādas viļņošanos grūdienu ritmā, viņas kunkstus, kuru apkarošanā šobrīd palaidis savu spēcīgo tenoru Hosē... Tomēr ir pārāk tumšs, un es aizveru acis, ļaujot ainavai tajās uzplaukt skaidri un neaptumšoti.
Te - kur gadījusies, kur ne - mana mulatīte! Es skatos muti vaļā, bet nepārtraucu grimt baltajā, saldajā miesā. Viņa smaidot pienāk un pārkāpj ar vienu garo, melno kāju pāri Gunīša mugurai. Košsarkanās skrandas šūpojas pār viņas kairajiem stilbiem un... Baltas apakšbiksītes - šauras šauršauriņas. Nepārtraucot baudīt Guņa karsto klēpi, es zem skrandainajiem svārkiem apskauju tumšos, atsperīgos dibena apaļumus un pievelku pusaudzes stakli sev pie sejas. Viņa tikai smej. Es atbīdu sānis balto strīpiņu, un paveras tumši brūnas, platas un čumurā savilktas lūpas uz apkvēpuša fona - pilnīgi citādas nekā Gunim. Es paveru ar pirkstiem - un tās izplešas kā sikspārnis, atklājot ugunssarkanu iekšējo virsmu. Es kāri iezīžos to dzīlēs, un burvīgās tumšās kājas sāk ritmiski dejot ap manām ausīm. Es laizu platās, zīžainās lūpas, nogrimstu zem tām līdz atvariņam, kurš arī ir pilnīgi citāds nekā Gunim - starp burvīgajām dibena pusītēm plašs pigmentēts laukums ar červeļainu žāvētu melno plūmi pašā vidū. Viss garšīgs, viss smaržīgs...
Te iedārdas aplausi. Es atveru acis. Mana mulatīte pazūd kā uz burvja mājienu. Skatītāji ceļas kājās. Kļūst gaišāks. Zem manis grūdienu ritmā Gunis tuvojas kārtējam orgasmam. Un es skaidri ieraugu viņas mazo rozā atvariņu virs mana locekļa - kur satek baltie sēžas apaļumi. Man sareibst jau tā apreibusī galva, es izeju no viņas un - metos uz galvas atvarā: garākam ievadam nebija laika. Gunis iekliedzas, un es saraujos aiz sēdekļu atzveltnēm. Mani gurni grimst Guņa sēžā aizvien straujāk un straujāk.
Aplausi dārd. Skan "bravo!" Te man tieši aiz auss iečīkstas durvis. Pagriežu galvu - un ieraugu jauniņu vietu ierādītāju gaismas ailē. Viņš skatās vēl krēslai nepieradušām acīm un laikam nesaprot.
Es paceļu rādītājpirkstu (ne vidējo!), kas pa manam nozīmē "vēl minūtīti", un pamāju ar roku "projām". Viņš pazūd.
Es paspēšu...
Es paspēju!
Klusi pogājos ciet, skūpstīdams Gunīša maigumiņus - kur kūkumiņš, kur caurumiņš... Kad plaudētāji atskatīsies, mēs jau operas baudā kvēlošām sejām kliegsim "bravo!"
Uz e-pastu erots@mango.lv iesūti arī savu stāstu un piedalies konkursā par ceļojumu uz Itāliju! Sīkāk par konkursa noteikumiem lasi šeit!
Seko "Delfi" arī Instagram vai YouTube profilā – pievienojies, lai uzzinātu svarīgāko un interesantāko pirmais!
