Stāstu konkurss: Divkārša kļūda

include"$includes_dir/mangoVote/results.inc"; ?>

Kiāra atkāpjas, ieskrienas, parāda un sprīdi gar pretimbraucēja dibenu lido garām bembim, kurš tūdaļ atkal akli brien pa kreisi. Viņa nospiež tauri un iet uz sadursmi, lempis sakņūp un ceļš, pieķerot kreiso nomali, ir brīvs.

Nāk miegs. Vārds "paģiras" Kiārai nepatīk. Skan Bēthovens. Pasažieris klusē. Kopš Ugālē iekāpis. Sportisks pusmūža kungs bez smakas. Kiāra nezina citu iemeslu stopētāju paņemšanai kā vien līdzcietība. Viņa necieš svešus savā teritorijā. Bet nesmirdošiem stopētājiem viņa domās allaž pateicas. Klusējošiem - dubultā.

Kiāra jūtas neērti. Nē, kājas allaž jūtas lieliski kailas līdz pašai eņģei - turklāt var smagi piemeklēt neapdomīgo, kas nelūgts starp tām ko meklētu. Tomēr agrā darbdienas rītā pieguļošā minikleitā viņa izskatās pēc maukas. Gan ne lētas. Ar šķēlumu līdz stringiem... kuru nav: Aivars tos nejauši saplēsa kā himēnu - šorīt, neplānoti, jau uz sliekšņa...

Pirms Pūres veselu svītu savācis baļķu vedējs. Kiāra līgani nosviež otru atļauto ātrumu un pirmajā iesēžas tai astē. Spogulī strauji aug indiānis. Atkal Kiāra lido garām rindai tieši joslas atbrīvošanās mirklī, tomēr bembis no ieskrējiena panāk viņu, pieplok, taurē, ieslēdz tālās gaismas un stumj: tagad simt sešdesmit viņam par lēnu.

Pretī brauc cementa maisītājs. Kiāra atlaiž gāzi un izlīdzinās ar baļķu vedēju, manevru nenobeidzot. Viņa laipni pamirkšķina - neesi pārliecināts, neapdzen! -, un bembim pietiek prāta meklēt glābiņu kurnošo autiņu rindā. Cementnieks uzspiež starmešus. Kiāra parāda labo un tieši starp smago bamperu žokļiem izlec savvaļā.

Kalnup aiz Pūres viņa nav vēl ne dubultojusi sarkanā gredzenā rakstīto skaitli, kad līdzbraucējs pakaras drošības jostā: šoreiz nebija līgani.

- Atvainojos, stihija, - kopš prasības piesprādzēties Ugālē šī ir otrā uzruna pasažierim. Zem bākuguņu bloka tur, virsotnē, iznirst pats trafarētais auto. Viņi vairs nesalst krūmos, viņi vizinās siltumā. Tāpēc Kiāra vairs nepārsniedz ātrumu. Jau krietns laiks pagājis kopš pēdējās sakāves atklātā cīņā uz trases:

"Vai zināt, cik šeit atļauts?"

"Kā visur: ja laikus nenoreaģēju, tātad - pārsniedzu."

Pie Jaunmoku pils viņa iemin grīdā. Reta vieta dzimtenes ceļos, kur rupji tēstā ziemeļu govs sniedz kriksīti ātruma baudas. Aiz Hērakla stabiem knapi divsimt desmit - un laiks jau nosēsties...

Uz Tukuma apļa Kiāra izlaiž pasažieri.

- Jūs neesat sieviete...

- ?!

- ...pie stūres.

- :)

- Man tagad daudz laika. Paldies!

- Lai veicas!

Tālumā atkal uznirst raibais. Kiāra pamāj kreiso un bez skaņas uzsāk gaitu līgani kā lode: ne mazākās vēlmes vēlreiz konfliktēt ar ākstu.

*

Viņa nolaiž saulsarga spoguli, satver stūri ar kailo ceļgalu un zīmē seju. Sen jau bija jāuztriepj, bet kavēja labdarība. Un bija jāvaktē kleitas mala, kurpretī tagad brīvā poza vairs pat nenoslēpj šārīta zaudējumu.

Ceļa līkumus pavada vien augšstilba slaido muskuļu rotaļa zem saules un vēja svaidītās ādas, bet apdzīšana prasa iejaukt arī roku: Kiāra neprot ar celi parādīt manevru...

*

- Hallo! Vai būsi laikā?

- Nelaikā.

- Biji nakti pie Lemberga?

- Biju. Bet pirms darba man vēl viens, negaidiet!

Kiāra necieš, ka Aivaru sauc par Lembergu.

- Loginovs?

Viņa noliek klausuli. "Vēl viens" ir tehniskā apskate: šorīt noteikti jāiziet.

*

Resnā volvo iegāde bija krīzes risinājums, tomēr viņa pret savu gribu jau pakļāvusies tā vilinājumiem. Braukšanas prieka nekāda, bet... "Te tak divas istabas!" Aivars novērtēja Kiāras ceļgalu plašo vērienu dibensēdeklī saldā nakts melnumā klusā meža strupceļā. Un viņa jau aizmirsusi sajūtas, kad ziemas salā vai velns zin kad vēl mašīnai kaut kas piepeši nav kārtībā.

- Jums ir divi sodi, kopā piecdesmit latu.

- Kā teiksiet, - Kiāra smaida, - ekspluatācijas izdevumi...

Tehniskā apskate vairs nepārsteidz: atrast jelko zem maksimālās atzīmes neizdodas.

Volvo iemidzina.

- Laimīgu ceļu! - meistars piepliķē uzlīmi.

- Kiāra uzsmaida. Ar pliku dibenu minikleitā viņa jūtas kā mauka.

*

Lucavsalas aplī izlec priekšā plakana mazda. Nē, Kiārai nav nekas pretī, ka tauta brauc. Vienkārši - ja bremzēt netīk, esi tik laipns nospiest gāzi, lai nepatraucētu. Kiāra pietuvojas līdz pusmetram, līdz viņš izlīdzina ātrumu - un pamirkšķina avārijas gaismas. "Labi, labi!" viņa atmāj ar roku. Bet Mūkusalas ielā mazda mirkšķina vēlreiz. "Nu gan pieklājīgs," Kiāra nodomā, "tik gauži jau tu mani nesāpināji," un mīļi uzzibsnī tālos, "pie krusta vēl mēģinās iepazīties..."

Pirms policijas slēpņa pie dzelzs tilta volvo savlaicīgi nomet zem septiņdesmit un pārkārtojas pa labi. Mazda priekšā bremzē, bet - par vēlu. "Vājāko apēd," Kiāra palaiž atkal brīvi, "bet, kamēr lauva ieturas, griežam astes gredzenā," un paspēj pie dzeltenā izšmaukt uz Akmens tiltu.

*

Darba ir daudz. Un pats stulbākais: Kiāra simtreiz grasījās ceļā vismaz nopirkt apakšbikses. Tad pasažieris, tad čingačguks, tad apskate - sevi jau mūždien aizmirsti...

Nevar koncentrēties pēc nakts. Un paģiras. Bāriņš kabinetā bagātīgs. Varētu iedzert pēdējos piecdesmit tulamora, bet negribas. Ik brīdi domas atgriežas pie heneša. Un Kiāra atkorķē. Viņa var atļauties.

*

Braukšana reibumā nav Kiāras vaļasprieks. Viņa vienkārši sen jau izdarījusi izvēli. Vai var no tā izvairīties pilnībā? Kiāra nevar. Bet skaitam nav nozīmes: ja iekritīsi, tad visdrīzāk - vienīgajā reizē. Vai nu dzīvo bez vienīgās, vai dzīvo: vidusceļa nav. Kiāra dzīvo.

Līdz darbdienas beigām viņa nav izdzērusi daudz. Puspudeli henesī. Ierastais mājupceļš nesatrauc. Un citi braucieni šovakar nav paredzēti. Aivars gan vēl gaida atbildi, bet - laikam tak šonakt jāizguļas.

Kiāra ripo. Promiles neskaita. Skaita ātrumu: piecdesmit deviņi. Un mierīgi skatās uz marķēto mašīnu kreisajos krūmos. Ceļu policiju viņa mīl un ciena. Abpusēji. "Mums nekad nav strīdu," viņa smaida, "tomēr draudzīga saruna - jo retāk, jo mīļāk."

Viņas smaidam pārskrien zaļa veste pār ceļu. Kas tad nu?! 

*

Logs atveras. Slēdzējmuskuļi uz sēdekļa kailās ādas mazliet atslābst. Kiāra drosmīgi tiek galā gan ar ekstremāliem acumirkļiem, gan dziļiem dzīves kritieniem. Bet uz varonību nepretendē. Kā Marija Antuanete - uz ešafota kaila... Nu, nē: tā var neviļus pasprukt pūlim nepelnīts baudījums...

- Braucam bez gaismām?

Nolāpīts!

- Piedodiet, tikko izgāju apskati - redziet logā? Tā gadās, kad iedod stūri svešam...

Volvo iemidzina.

- Vai jums pēdējā gadā ir bijuši pārkāpumi? - policists piekasīgi veras Kiārā.

- Diemžēl... - viņa neelpo.

- Man jums jāsastāda protokols. Uzgaidiet! - policists ir strups, jo līst lietus.

Palikusi viena, Kiāra sasmaržojas, uzkož košļeni, parauj kleitas malu, sakārto caur audumu krūšgalus un atver logus. Pulss nedaudz rimstas. Ja par ātrumu - tas pat nebūtu saskrējies. Bet nav žēlastības mums: Antuanetei un citām slepkavām - pat tikai pie stūres, pat kailām...

Viņas atrašanās šeit traucē visiem - kas policistus kā allaž neinteresē. Kiāra parāda manevru un uzsāk gaitu, vērojot policistus spogulī. Viņi nereaģē. Pa taku starp krūmiem viņa atgriežas pie trafarētās mašīnas.

Lāses šļakstās uz sēdekļiem. Kiāra steigšus ver logus ciet: policists nāk sēsties viņai blakus. Spēcīgs, iesirms puisis, jaunāks, nekā izskatās. Kiāra ar mutautiņu steigšus notrauc lāses no krēsla.

Policists atdod dokumentus.

- Jums būs jāsamaksā pieci lati...

Kiāra tver pēc maka.

- ...nē, ne šeit - bankā. Te jāparakstās...

Kiāra klusējot paņem pildspalvu,

- ... un vēl man tāds jautājums...

- Jā?

- ...es sajutu...

- Jā.

- ...aromātu...

- Glāzi šampanieša. Darbā. Nenoliedzu.

Smieklīgi, protams: policistam siltajā lietusjakā nebūs šaubu, ka caurspiedīgā mikrokleita ir no saulainās vakardienas vētrainās nakts.

- Mums mašīnā ir aparāts...

- Domāju, man ir puspromile, - Kiāra jūt vaigus svilstam: drīzāk pusotra. - Kā teiksiet, tā būs, - viņa atver maku.

- Nē, nē, tā gan nebūs, kā jūs tagad...

- Būs tā, kā jūs teiksiet, - Kiāra visā spožumā pavērš krūtis pret apmulsušo vīrieti, - nekad nevienam pāri neesmu nodarījusi, nekad savu pārkāpumu neesmu noliegusi...

- Kiāra, - viņš atsāk familiāri, policistu un ārstu stilā, - es saprotu, jūs braucat jau piecpadsmit gadu, un zaudēt tiesības mūsdienās...

- ...divdesmit piecus, - viņa pārtrauc.

- No dzimšanas? - vīrietis pasmaida.

- Paldies, jūs esat džentlmenis, - Kiāra žūžo un kautri nolaiž acis, - bet jūs redzējāt manu personas kodu: nē, no otrās klases - kartingā...

- Diemžēl šāds pārkāpums...

- Esmu vienīgā apgādniece diviem bērniem...

- Viņš nebija džentlmenis, - policists netaktiski pajoko.

- Viņš nomira.

Neveikla pauze.

- Diemžēl...

- ...un te ir mūsu kredītkartes, - viņa atvāž zeltainu vēdekli, - bez tiesībām mums to vairs nebūs. Televīzijas man līdzi nav, kā teiksiet, tā būs, aizvedīšu, atvedīšu...

- Maziņi vai jau skolā?

- Meita - pārejas vecumā: es biju strauja. Kā teiksiet...

- ...un esat joprojām. Nē, es neteikšu, man jālūdz jūs atnākt uz mūsu mašīnu...

Apvaldītā kustībā kā mušu neaizbiedējot Kiāra salūko durvīs vecu stāvvietas talonu un uzraksta: "100".

- Labi, - policists saka.

- Braucam! Kur te tuvākais bankomāts?

- Es nezinu, - viņš atdod Kiārai tiesības un tehnisko pasi. - Brauciet! Brauciet uzmanīgi! 

*

"Vienreiz tam bija jānotiek," Kiāra šausta sevi, meklēdama bankomātu. "Vienreiz tas ir jābeidz. Tiešām jābeidz!"

Pēc minūtēm piecpadsmit viņa ir atpakaļ. Tūdaļ arī blakus policists. Pie ātrumpārslēga - gluda naudas čupiņa.

- Kiāra, - policists apdomīgi uzliek plaukstu uz viņas lieliskās kājas, kas prot smagi piemeklēt neapdomīgo, - tu droši vien katru dienu brauc uz darbu...

- ...un darba darīšanās...

- ...tev ir stāvoklis sabiedrībā un atbildīgs amats... - viņš tēvišķi raugās Kiārā un familiāri papliķē neaizsargāto stilbu, - tu saproti, ka, zaudējot tiesības...

- ...es esmu aiz borta, - Kiāra padevīgi atzīst, - es visu saprotu.

- Vai tu tālu dzīvo?

- Tepat blakus.

- Aizbrauksi pati līdz mājām?

- Neraizējieties par mani! - Kiāra saudzīgi noloba nelūgtos pirkstus no sava spriedzē trīsošā kailuma un neviļus novieto uz banknotēm. - Es tiešām zinu, ko daru.

Policists sakļauj sauju.

- Es jums no sirds iesaku: lai šī būtu pēdējā reize...

- ...apsolu! Jūs man bijāt pirmais. Un paliksiet vienīgais.

Viņš klusēdams uzliek cepuri un izkāpj lietū.

Nauda ir saņurcīta.

Pēkšņi iezvanās telefons.

- Mammu, tu šovakar būsi mājās?

- Un?

- Tu nevari nebūt? Mamm! Lembergs taču tevi vienmēr gaida! Mēs te visu sakopsim, apsolu...

*

Ja esi kritusi, tūlīt kāp atpakaļ! Mocis, slēpes, zirgs - vienalga: kritusi celies, celies uzreiz - un brauc vēlreiz tāpat, tikai nenokrīti!

Kiāra ir pārģērbusies. Garo svārku šķēlums atklāj gan stringus, gan zeķturus. Tīkliņi vairāk atklāj, nekā slēpj. Blūze neslēpj, ka ir, ko slēpt...

Šoseja šovakar pilna un saule spīd acīs. Kiāra kavējas. Bet pedāļus neaizskar.

"Termināls ir drošs," Aivars apgalvo, "lai notiktu katastrofa, sistēmā jābūt vismaz divām kļūdām vienlaikus. Vienu sistēma kompensē."

Kiāra ir droša sistēma. Tikai cilvēciskais faktors: nepiederoša persona vadības telpā...

Volvo truli ripo kruīzā - deviņdesmit deviņi. Skan Šopēns. Kiāra stūrē ar vienu pirkstu, paneļa gaismas ir pasteļtoņos, motora nav, vēja nav... Volvo iemidzina...

Stop! - Kiāra sapurinās. Pareizs ātrums nogalina. Bet divkāršu kļūdu nedrīkst! Jau esošo palielināt - to gan...

Viņa piestāj pie bāra un pasūta kafiju ar simbolisku konjaku.

*

Atkal volvo.[1] Bet iegūtais efekts drīz norims. Priekšā - nepierasti ilgs pierastais ceļš. Vajadzīgs spēcīgāks kairinātājs.

Ceļmalā roku stiepj slaids jauneklis ar sporta somu... Ha, apģērbs viņai piemērots. Noskaņa arī... Apstāties, paņemt, tērzēt, aizrauties, roka zem svārkiem, pirksti starp zeķēm, lūpas uz krūtīm, pagrieziens mežā, kaisle un reibonis...

"Pē!" Ne tikai Aivara dēļ. Ideāls stopētājs nesmird un nerunā. Bet kaislei ar to ir par maz.

Viens reiz mēģināja. Uz simt sešdesmit naksnīga meža līkumotā vientulībā. Lielisko kāju. Kas viņu smagi piemeklēja - ar celi tieši pa kārīgi noliekto purnu. Ātrumu nemainot - līdz pat gaismas pielietam benzīntankam.

Ak, jā, vēl tak viens... Nu, labi - viņš atpirkās. Kiāra šodien ir mauka! Bet somā - tērps rītdienai. Tai, kura neizskatīsies, nejutīsies un nebūs.

Viņa ieslēdz pilnu sēdekļa apsildi un nogaida dažas minūtes. Tad vijīgā kustībā atsviež svārkus, noslidina mežģīņu skrandiņu, nokabina to pār kurpju papēžiem - un ar vaigiem un lūpām pieplok kailā sēdekļa karstajai ādai. Pavēderē iemājo ilgas, slēdzējmuskuļi atslābst. Un nelūgtās delnas nospiedums uz gurna arī dušai nav pakļāvies: līdz Aivaram jānopulē. Viņa atpogā labo zeķi...

Kiāra stūrē ar vienu pirkstu. Visa pārējā viņa pieder viņai.

Volvo uzbudina...

Uz e-pastu erots@mango.lv iesūti arī savu stāstu un piedalies konkursā par ceļojumu uz Itāliju! Sīkāk par konkursa noteikumiem lasi šeit!

[1] ripoju (lat.)