include"$includes_dir/mangoVote/results.inc"; ?>
- Laidies! - tu saki.
- Mm, - es gaužos, - tāā negribas atstāt tevi divas dienas...
- ...citām! - tu ķircinies. - Skaties, ka pati nepaklūpi!
- Uz šitādām neklūp,- es sasprindzinu savas pulēta ziloņkaula kājas.
- Nekā, tieši uz baltajām krīt kā traki. Raibu raibie - spāņi, itāļi, franči...
Es aizslēdzu tavu muti, alkaini izelpoju no tās visas zobgalības, kas vēl varētu sekot, tad paķeru somu un nozūdu dzimtajā lidostā.
Drīz vien pienāk īsziņa. Tūdaļ smiešus atzvanu:
- Es taču tevi vēl vairāk!
*
Milzu lidosta. Mani sagaida un nogādā viesnīcā. Vestibilā sasveicinos ar dažām dalībniecēm, kas sēž pie bāra, un dodos uz savu istabu.
Visi dzīvo omulīgos divvietīgos numuriņos, man ir lieliska istabas biedrene - smējīga pusmūža krieviete.
*
Ievadsesija sākas piecos. Uzreiz pamanu viņu. Bez semināra sirmā saimnieka - vienīgais vīrietis. Tumsnējs, cirtains, deniņos pa sudraba pavedienam. Piegulošais krekls apņem reljefus plecus. Smaida atsegtie pērļbaltie zobi šķiet pārāk žilbinoši, lai būtu īsti.
Mana vieta pie apaļā galda ir tieši viņam pretī. Apsēžos, sakrustoju kājas, saraustu uz priekšu minisvārkus un cenšos iekārtoties ieslīpi, lai visu laiku neblenztu uz viņu.
Pēc kārtas stādāmies priekšā. Viņš ir grieķis. Svarīgs, no starptautiskās komitejas. "Mīliet un lutiniet viņu!" saimnieks joko.
*
Vakariņas restorānā. Ienāku ar nokavēšanos. Uz mani paskatās visi. Viņš - elegantā uzvalkā, kundzes - dažas vēl treniņbiksēs un džemperos kā seminārā, citas uzcirtušās džinsos un tēkreklos. Es tā neprotu. Mana augšā askētiski slēgtā vakarkleitiņa atsedz, kā tu smejies, zeķu vīles no staltajiem papēžiem bezmaz līdz skandālam.
Meklēju brīvu vietu. Viena ir blakus viņam. Pērļbalto zobu smaids šķiet pārāk sirsnīgs, lai būtu neviltots. Pirms izšķiros, vai turp doties, viņš pieceļas un atvelk krēslu.
Tērzējam ar apkārtējām dāmām. Nepārmijam ne vārda. Bet jūtu, ka runāju viņam. Esmu ļoti asprātīga.
Viņš ir ļoti asprātīgs.
Pienāk īsziņa. Es pasmaidu un atbildu.
*
Pēc vakariņām visas dodas uz numuriem. Mēs ar krievieti - uz vecpilsētu.
Necik tālu sastopam saimnieku ar viņu. Turpinām ceļu četratā.
- Kas tas par pieminekli? - es vaicāju saimniekam.
Sajūtu vieglu pieskārienu plecam:
- Es tev pastāstīšu!
Kādu brīdi nopietni klausos. Pēc tam jau nenopietni. Viņš neko nezina par pieminekli.
Visu atlikušo pastaigu līdz pusnaktij smeju. Viņš tikai stāsta, stāsta - par visu, ko redzam. Nekas no tā nav taisnība. Viņš muld kā tu: pilnīgi bez jēgas, asprātīgi, mīļi un eleganti.
Viņš dāmai atver durvis, padod roku - ne man vien. Sīkums, bet pievelk.
Arlabvakars ir draudzīgi atturīgs. Sirsnīgais pērļbalto zobu smaids ir īsts.
*
Nākamā diena - prakse manēžas putekļos. Elastīgās džīnas uzvelku ne vien ērtībai: manas kājas iegūst, ja to formu neuzlabo.
Savu darbu es protu. Labāk par lupatu eiropietēm. Viņš to redz. Es gribu, lai viņš redz mani visu laiku.
Viņš mani ļoti redz. Visu laiku.
*
Vakariņas restorānā. Ienāku ar nokavēšanos. Visi atskatās uz mani. Esmu līdz zeķes mežģīnei šķeltā purpurtērpā. Mani marmora pleci vasaras beigās iedeguši, kā tu smejies, ziloņkaula melnumā.
Džinsu un džemperu šoreiz ir mazāk, arī citas dalībnieces pārģērbušās par sievietēm.
Meklēju brīvu vietu. Tāda atrodas ieslīpi pretī viņa smokinga atlokiem. Es atvelku krēslu. Viņš pieceļas un paloka galvu. Pērļbalto zobu smaids ir pārāk kvēls, lai būtu vienkārši sirsnīgs.
Tērzējam ar apkārtējām dāmām. Es runāju nevajadzīgi skaļi. Arī viņu dzirdu labi.
Esam ļoti asprātīgi.
*
- Vai drīkstu ielūgt vecpilsētas pastaigā?
- Vienīgais, kā to uzzināt - ielūgt!
*
Sēžam mājīgā kafejnīcā. Viņš visu laiku runā.
Neuzbāzīgi spēlē klavieres.
Piepeši viņa pirksti neuzbāzīgi spēlē manu saulbalto delmu. Tas netraucē sarunu. Es smeju vienā laidā.
- Vai drīkstu uzsmēķēt, - viņš lūdz atļauju kā ikreiz.
- Un es?
Viņš uztin arī man sava vīraka rullīti. Vispār es nesmēķēju. Bet viņa dūms ir ļoti garšīgs.
Neviltotā sirsnībā kvēlais īsti pērļbaltu zobu smaids piepeši ir ļoti garšīgs. Tas brīdi pārtrauc sarunu.
Pienāk īsziņa. Es pasmaidu. Atbildēšu vēlāk.
*
- Vai drīkstu tev parādīt savu numuriņu?
- Es varu parādīt mūsējo - visiem tak vienādi!
- Nav gluži vienādi, - viņš šķelmīgi veras tieši acīs, - es savējo šorīt nomainīju. Uz luksu.
- Nebija gana smalks?
- Gaidu viesus...
- Tik vēlu?
- Jā.
- Bet vai pagūsim izlūkot tavu luksu pirms viesiem?
*
Buduārs ir karalisks. Un skan sirtaki: mīļš klišejsuvenīriņš man, kura maz zina par Grieķiju, no viņa, kurš neko nezina par Latviju.
Uz galda - vāze sarkanu rožu. Trīspadsmit!
- Viesiem, - viņš paskaidro un aizdedz sveces.
Blakus gultai aiz naksskapīša ir aizkars. Pavelku aukliņu: atklājas dušas stikla siena.
- Arī viesiem? - es kaķējos. - Es tik uz mirkli! - ieslīdu aiz tās un aizvelku aizkaru.
Tek ūdens. Es rakstu īsziņu.
*
Neaizsargātā mugura lokās un trīs tik tikko izturami kutinošos glāstos - kā vairīdamās, kā tiekdamās. Viņš apvij manas rokas sev ap kaklu un spēlē tās kā klarneti. Viņš dzer manas lūpas, ausis, kaklu, plecus, bedrīti starp tām, līdz norauj sarkano priekškaru lejup un kā karsta lava pār tundrassaulbaltām sopkām uzverd rožaini sniegotās virsotnēs. Tad vieglu kā vate paceļ mani un smagu kā zelts izlej pār segu.
Nokaitētās lūpās kūst melns kaprons. Maldošies pirksti drudžaini kroko purpurkrāšņus viļņus augstāk un augstāk. Mans suvenīrs: meklētā aizkara nav, vien kails kairs ziemeļu rožbrīnums balta plīša ietvarā - veldze melnsamtā drapēta bordo gurušām acīm.
Līdz ar sveču gaismēnām klēpī sabirst pērļu žilba. Ziloņkaula tronī starp naktsmelnām mežģīnēm pār skūpstu tvīkstošām valgām lūpām līst kaisles dziesma svešā mēlē - saldi, svelmaini, reibinoši...
*
- Ieiešu dušā, - viņš saka.
- Tas tāds grieķu paradums pēc mīlēšanās? - es ķircinos.
- Pēc? Nē, starp! - viņš maigi sakārto man kleitu atpakaļ uz krūtīm. - Tu pa to laiku, lūdzu, paskaties, ko vēlies, - viņš ieslēdz televizoru, - bet nedrīksti izģērbties: tas nav sieviešu darbs!
Spaidu teleprogrammas. Pienāk īsziņa. Es pasmaidu un klusītiņām atzvanu. Tad izslēdzu televizoru un... atrauju aizkaru!
Raudošs stikls. Smejošs - tumšs, muskuļots, ziepjainām cirtām no krūtīm līdz atdurei, skaists savā mēmajā pārsteigumā.
- ?!
- Skatos, ko vēlos!
*
Lidosta. Pūlis. Vēl akls no skopajām miega minūtēm sēdeklī skatiens tausta pēc tevis...
Lūk! Purpurkošs krekls ar melnām sprogām starp vaļējām pogām.
Sarkanas rozes. Atkal trīspadsmit! Kopā - kā drīzajā dzimšanas dienā.
Skūpsts ir ilgs, karsts un alkatīgs.
- Kā es tevi gaidīju! - tu čuksti.
- Es tevi gribu! - čukstu pretī.
- Esmu dabūjams.
- Kur Peciņa?
- Ar mammu.
- Es nomiršu, kamēr viņa aizmigs.
- Ka tik tu pati neaizmiedz pirmā! - tu ķircinies.
Braucam. Es stāstu. Tu visu gribi dzirdēt. Kā aizlidoju, kā sagaidīja, kā izmitināja, kā seminārs, kā...
- Uz kurieni? - pēkšņi nesaprotu - un uzreiz arī saprotu. - Mēs nebraucam uz mājām?!
*
Buduārs ir karalisks. Ar burbuļvannu.
- Pag, es uz mirkli, - ieslīdu labierīcībās.
Tek ūdens. Es paveros spogulī un pasmaidu: "Pirms? Nē, starp..."
*
Tavi kutinošie glāsti zem blūzes - tik tikko izturami. Tu apvij manas rokas ap savu kaklu un spēlē kā oboju. Dzer manas lūpas, ausis, kaklu, plecus, bedrīti starp tām, līdz atdari aizkarus pār sniegbaltajām sopkām ar vēl svelošu lavu rožaino krāteru virsotnēs...
Pienāk īsziņa. Tu pasmaidi:
- O! Tagad viņš mūs?
Man neblēņojas, es mēmi baudu.
- Un kā viņš darīja tālāk?
*
Kairi smaržīgā rožlapu vainagā grieķiski marmorbaltas ielejas dzīlē san mīlas dziesma dzimtajā mēlē - liegi, glāsmaini, pakļaujoši...
Uz e-pastu erots@mango.lv iesūti arī savu stāstu un piedalies konkursā par ceļojumu uz Itāliju! Sīkāk par konkursa noteikumiem lasi šeit!
Seko "Delfi" arī Instagram vai YouTube profilā – pievienojies, lai uzzinātu svarīgāko un interesantāko pirmais!
