Neskaidrojot interneta un iepazīšanās portālu ienākšanu Latvijā un līdz ar to arī manā dzīvē, jāteic – tas bija skaistākais mīlas stāsts ar krietnu devu kuriozu vienā diennaktī. Draudzene kādā dienā izlēma, ka man jāmaina dzīve un ievietoja manu profilu ar visu bildīti portālā oho.lv, protams, pierakstot kaut ko klāt savā stilā, piemeklējot man piemērotākos vīriešus un uzsākot saraksti.
include"$includes_dir/mangoVote/results.inc"; ?>
Daudz strādāju, man vēl skaitījās ģimene, bet attiecības, kādas vien var būt starp diviem jau svešiem cilvēkiem, bija "nobeigušās". Man nebija laika izklaidēm, kur nu vēl nīkt pie datora, kura man nemaz ar nebija. Pie kafijas tases īsajos tikšanās mirkļos draudzene skaidroja, ka visi vīrieši gribot tikties "dzīvajā" - vai es tam esmu gatava? Daudz nedomājot, teicu "jā", piebilstot, lai tik meklē tā ģeogrāfiski tālāk, jo kurš katrs uz Krievijas pierobežu jau nedzīsies. Mana interese par šo lietu bija nulles vērtībā, taču draudzene ar šo faktu nebija mierā un lika man tomēr vismaz aci uzmest, kādi tad ir tie mani oho.lv draugi. Teikšu godīgi, - feini un glauni, bet viens jūrmalnieks iekrita sirdī ar vīrišķīgo izskatu, skaisto valodu un, kas man likās ļoti svarīgi, - atstāto telefona numuru, uz kuru es varot zvanīt visu diennakti. Patika solījums: pirmajā reizē nekāda seksa...
Likteņa ironija - viņam pirmā piezvanīju es, jo... Jo man tik ļoti gribējās deju partneri lepnā ballē Kurzemes pusē, uz kuru no savas Krievijas pierobežas pilsētiņas devos ar savu auto. Līdzi paņēmu divus draugus - vīrieti un sievieti. Ceļā viņiem kautrīgi atzinos, ka arī es nebūšu viena, ka Jūrmalā mani gaidīs vēl neredzēts un nesatikts draugs no interneta, no oho.lv portāla. Viņu sejās manīju apjukumu, abiem vien zīmīgus acu skatienus, taču runāts - darīts. Palūdzu, lai atlikušo ceļa posmu draugi mani no šoferes pārvērš par pasažierīti aizmugurējā sēdeklī. "Labprāt," bija viņu atbilde, taču smīns no lūpām nenozuda. Laikam juta, cik ļoti biju sakautrējusies no neparastā tikšanās mirkļa.
Tas pienāca. Mašīna apstājās. Jo tuvāk viņš nāca savā brūnajā uzvalkā, baltajā kreklā un kaklasaitē, kaut ko nesot rokās, jo dziļāk es grimu savas mašīnas aizmugurējā sēdeklī. Parasti esmu runīga un komunikabla, apmierināta ar sevi un dzīvi, taču šis samulsums bija jaunatklājums pat man pašai. Sāku nevajadzīgi mirkšķināt acis, nosarku, bet brīdī, kas vīrietis apsēdās man blakus, gandrīz izlēcu no mašīnas - tik stipri impulsi nāca no šī cilvēka. "Paldies tev, draudzene!" - sūtīju SMS.
Ceļā uz balli daudz nerunājām, vien ik pa laikam vērtējoši apmainījāmies acu skatieniem. Viņš turēja roku uz mana ceļgala, es mulsu un raustīju garākus savus mini svārkus. Laikam baidījos, ka tīkliņzeķēm neparādās spicainā maliņa, ko zemapziņa, maita tāda, tomēr lika parādīt. Prāts pārcilāja lasītus mīlas formulējumus, bet, īsto neatradis, secināja - šis ir tas brīdis! Šis! Tā nav bijis un nebūs! Esmu iemīlējusies! No pirmā skatiena! Viņš ir Īsts! Vīrietis! Jutu, ka jūtas ir abpusējas. Priekšā sēdošie draugi klusu sačukstējās, skanēja mūzika, bet man viss bija vienalga. Pēkšņi kā zibens spēriens mani atmodināja vārdi: "Klāt esam!"
Lai tālākais mīlas stāsts būtu saprotamāks, paskaidrošu, ka es un mani draugi esam īsti latgalieši, kuri reizēm savas valodas kolorītumu parāda visā tās daudzveidībā, arī no šerpākās puses. Taču tā-ā-ā-dā brīdī, kad es biju tik pieklusināti naivi un mīlas cienīgi biju kļuvusi "pareizā" līdzās jauniemīlētajam elegantajam Jūrmalas kungam, es nudien negaidīju no viņiem tā-ā-ā-du rīcību.
Pirms došanās uz balli, viņi no bardačoka izvilka glāzīti zābaciņa formā, kurā bija... XXXL izmēra tampons. Skaļi apsprieduši šo faktu, liekot man sarkt un bālēt, viņi atkorķēja krievu šņabi, izskaloja glāzīti, ielēja jaunu malku un sniedza to manam oho vīrietim, sakot: "Dzer, brōļ, nabādoj, pōrdzeivōsem vysu!"
Vīrietis kautri atteica, bet viņi - maitas tādi, nedzērāji - rāva iekšā, sveicinoties uz svešo kungu: "Biusi vasals! Dzer vasals!" Tad sekoja pats trakākais, jo abi gribēja noskaidrot, "naz, aiz kura kryuma te var pameižōt?" Aprāju draugus, taču ātri sapratu, ka ar to esmu tikai piemetusi eļļu ugunī! Viņi pa ceļam bija vērojuši un vienojušies, ka šis vīrišķis nav ielaižams manā dzīvē, un ir droši liekams uz latgaliešu asā humora zoba. Sekoja vēl daži sulīgi epiteti ar zemtekstiem, taču mēs abi aizbēgām, atstājot manus draugus (nu jau vairs nē - nodomāju!) sēžam mašīnā. Tikai garderobē sapratu, ka jāiet vien atpakaļ, jo mašīnā bija palikušas balles kurpes.
Neko darīt! Taču auto jau bija aizslēgta. Atstājusi jauniegūto mīlu pie mašīnas, skrēju pēc atslēgām. Pie tualetes atradusi līdzbraucējus, iešņācu ausīs: "Prosti kai lupotu deči! Troki voi nu Rogavkas! Muti navarat turēt!" Izrāvu atslēgu no rokām un metos pie savas mīlas. Viņš galanti paņēma atslēgu, taču... durvis vaļā neslēdzās. Papiņķerējies viņš atvainojās un atdeva atslēgas.
Sāka līņāt, es tramīgi mīdīties, līdz izmisumā atcerējos, ka man taču bagāžnieks vaļā. Klusi padungoju ziņģi "vaļā stāv, vaļā stāv, fidrallā, fidrallā". Smaidot paskaidroju, ka esmu taču blondīne, turklāt slaida, un kaut kā pēc kristāla kurpītēm un tai ballē jātiek, jo tik tālu taču braukts, benzīns tērēts utt. Runāju un bubināju sazin ko, lai tikai neiestātos mulsinošs klusuma mirklis.
Pakāpusies uz piekabes āķa, līdu salonā. Tajā mirklī sajutu oho vīrieša roku pieskārienus nedaudz augstāk par ceļgalu - nu, tur, kur man tās tīkliņzeķes beidzās, kur sākās zeķtura un zeķes gala caurā vīle vai cakotās malas, bet mans sastingums un viesuļvētra galvas smadzenēs vairs neļāva sakarīgi domāt, kur nu vēl horizontālā pozā saraut uz leju (uz sāniem) īsos bruncīšus. Es paliku guļam ar jostasvietu kaut kur virs aizmugurējām sēdekļu atzveltnēm, rokas meklēja kurpes, bet oho vīrietis jau glāstīja to, kas bija atklājies viņa acu skatienam. Tas paralizēja manas kustības.
Mulsi izdvesu, lai tak beidzot velk ārā. Mani. No mašīnas. Kad šis pārpratums beidzās, balle gāja pilnā sparā. Taču starp mums jau valdīja pavisam citādi strāvojumi, un ik deja bija vai vesela mocība "kaut kā tāla, nezināma" gaidās. Lai arī līņāja, divpadsmitos uzvirmoja salūta zvaigznes. Lietū skūpstījāmies, un man šis bija zvaigžņu lietus, kurš atmiekšķēja pēdējās prāta paliekas.
Draugi pēc salūta pieskrēja mums klāt: "Prūjom jōbrauc, prūjom jōbrauc..." A es kā kaza piecirtu kāju un uzblēju: "I prātā nenāk - mana mašīna, ko gribu, to daru." Protams, līdz konfliktam nenonācām. Atslēga šoreiz paklausīja, piesēdos pie stūres, oho vīrietim strikti ierādīju vietu blakus. Šie divi iekortelējās aizmugurē. Ierāvuši krievu šņabi un atvēruši latgaliskās folkloras krātuves "vārtus", viņi bēra ārā ne jau tās tikumiskākās anekdotes un dziesmas: "Pīči čiuļi mani veda, / Aiz kaļneņa meizynot:/ Voj jyus čiuļi troki bejat, /Ka as meižšu nadzāruse?"
Mans čūls klusēja. Mēģināju domāt tikai par lietaino, tumšo un svešo "mozū ceļa gabaleņu." Uz Krievijas pierobežu. Pie vilkiem, lāčiem, pie dzelteniem vīriešiem, pie miera, pie velnszina kā... Tikai prom, prom no kauna. Jūrmalā atvadu skūpsti nekādi dižie nesanāca, jo draugi, zviegdami kā zirgi, ielīda lielās šosejas malas krūmiņos otkon pameižōt.
"Es tev zvanīšu, es tevi sameklēšu, mums vēl jātiekas, tu būsi mana princesīte ar pazaudētājām kristāla kurpītēm... Tev būs jaunas kurpes, māja pie jūras, mašīna ar kārtīgu atslēgu, tev būs..."
Tālāko nedzirdēju. Domās ausīs iebāzu XXXL izmēra tamponus, ieliku pirmajā robā un iespiedu gāzi grīdā. Riepas nokaucās, un auto pazuda tumsā. Draugi vēl paņirdza, bet drīz iemiga. Pāri Rīgai pie stūres braucu pirmo reizi. Somiņā zvanīja telefons. Es apstājos pavisam nepiemērotā vietā, domādama, ka policisti ar rāciju grib apturēt par nepareizu braukšanu. Ieskatījos telefonā - zvanījusi mana atstātā mīla. Mašīnai sāka mirgot lampiņa, rādot, ka beidzies benzīns. Pēc tā uzpildīšanas aizķēru glauno tīkliņzeķi, izraujot tai pamatīgu robu. Mašīnā atāķēju zeķturus (spieda!), un mani melnie relišeri noslīdēja zemu jo zemu, ap potīti veidojot tādu kā agrāko zeķzābaku, bet man tas vairs nebija svarīgi. Radio skumjās dziesmas vēlreiz uzjundīja pārdzīvotā mulsuma, kaisles, kauna, smieklu un dusmu atspulgus.
Rīta gaismiņā telefons rādīja 40 neatbildētus zvanus. Tieši tik, cik man toreiz bija gadu. Bet vienīgo SMS "Es tevi mīlu!" ilgi neizdzēsu, vēl un vēlreiz ļaujoties izjūtu varavīksnei.
Uz e-pastu erots@mango.lv iesūti arī savu stāstu un piedalies konkursā par ceļojumu uz Itāliju! Sīkāk par konkursa noteikumiem lasi šeit!
Seko "Delfi" arī Instagram vai YouTube profilā – pievienojies, lai uzzinātu svarīgāko un interesantāko pirmais!
