include"$includes_dir/mangoVote/results.inc"; ?>
Jau no pirmā acu uzmetiena abu starpā uzšķīlās dzirkstelīte un likās, ka jauniešus saista kāds neredzams spēks. Jāni, kurš jau ilgāku laiku bija viens, kārdināja meitenes kuplā, mollīgā figūra, bet Sanitai gandrīz neveselīgi slaido, bālo puisi gribējās lutināt un apčubināt. Toreiz visapkārt esošie kolēģi un stīvā atmosfēra traucēja ievirzīt sarunas intīmākā gultnē, tāpēc pēc nevainīga flirta abi apmainījās ar telefona numuriem un nolēma nākamajā nedēļas nogalē papusdienot.
***
Nesen atvērto, stilīgo Vecrīgas restorānu Trīs dakšas un karote Jānis izvēlējās ar īpašu nodomu - tā bija gandrīz vai vienīgā vieta pilsētā, kas nebija izrotāta ar bezgaumīgām plastmasas eglēm un kurā neskanēja neciešami apnicīgās Ziemassvētku dziesmas. Jānis bija uzaudzis bērnu namā - vietā, kur nebija nekā no ģimeniska siltuma, tāpēc jau kopš agras bērnības viņš ienīda Ziemassvētkus. Tie viņam saistījās tikai un vienīgi ar rūgtumu, vilšanos un izlikšanos.
Sanita uz tikšanos ieradās gaumīgā krēmkrāsas kleitā, kas izcēla viņas varenās, sievišķīgas formas. Jānim šķita, ka meitenes masīvie gurni un kuplās krūtis tā vien lūdzās, lai tos izlaiž no šī auduma sprosta. Visu vakariņu laiku paralēli nenozīmīgajai tērzēšanai Jānis fantazēja, kā glāsta Sanitas kailo ķermeni, ielaužoties visās slēptākajās krociņās un ļaujot pirkstu galiem rotaļīgi iegrimt celulīta bedrītēs. Ja nu kaut ko Jānis šai pasaulē dievināja, tad tās bija dāmas ar lieko svaru...
Jau likās, ka abu randiņš norit nevainojami un, visticamāk, noslēgsies ar kaislīgu mīlas nakti, tomēr pēkšņi Sanita izvilka no rokassomiņas mazu porcelāna kaķīti. Tas bija raibs runčuks, kas turēja ķepiņās sarkanu sirdi ar uzrakstu "Merry Christmas, My Love!"
- Ieraudzīju pa ceļam superīgā suvenīru veikaliņā. Domāju, iepriecināšu tevi... Nu, Ziemassvētki tuvojas un tā... - piebīdot dāvaniņu tuvāk Jānim, viņa mīļi pasmaidīja - Tu neuztraucies, tas nekas, ka tev tagad nekā priekš manis nav. Mēs varētu pirms īstajiem Ziemassvētkiem nosvinēt savus mazos svētkus, tikai tu un es.
- Es... ne... - mēģinādams izdomāt kādu atrunu un cenšoties apslēpt vilšanos, dvesa Jānis - Es... jau īpaši nesvinu nekad...
- Nu, beidz, būs superīgi, varēsi atdarīt man par šo mazo dāvaniņu, - Sanita koķeti piemiedza ar aci.
- Nu, man jau...
- Nemaz nelauzies, runčuk! Tas nekas, ka saucu tevi par runčuku? Tu man uzreiz atgādināji šitādu mazu, pūkainu runčuku! - Sanita norādīja uz raibo porcelāna kaķīti.
Jāņa pārsteigumu un vilšanos nomainīja dusmas un viņa seja strauji nobālēja, restorāna gaismā iegūstot gandrīz zaļganu nokrāsu.
- Labi. Man tev arī... Būs neliela dāvaniņa, - viņš noteica stingrā, saltā balsī.
***
22. decembra vakarā plkst. 19:32 Sanita lepni pārlaida acis savam dzīvoklim. Viss bija tīrs un sakopts, gaisā bija jaušams piparkūku, karstvīna un viņas iecienītā vīraka aromāts. Pati sevi viņa arī nebija aizmirsusi - izaicinoši īsajos svārkos un puscaurspīdīgajā blūzītē viņa gandrīz vai nekaunīgi piedāvāja sevi. Viens nu bija skaidrs - šim beidzot bija jābūt TAM vakaram, kad viņa ļaus Jānim sevi iekarot līdz galam.
Pēc pāris minūtēm atskanēja durvju zvans. Sirdij satraukti sitoties, Sanita atvēra durvis. Jānis, kurš par spīti svarīgajam notikumam, nebija ieradies īpaši saposies, turēja rokās samtainu, tumši sarkanu maisu. Uz meitenes izbrīnīto skatienu viņš atbildēja, noskūpstot viņu uz lūpām un iečukstot ausī:
- Tas ir pārsteigums.
Paņēmis Sanitu aiz rokas, Jānis ieveda viņu viesistabā, lika aizvērt acis un novilkt svārkus un blūzīti. Negaidījusi tik strauju notikumu pavērsienu, Sanita mēģināja iebilst, ka vispirms vajadzētu iedzert kādu glāzi vīna un nobaudīt pagatavoto cienastu. Tomēr viņa paklausīja, jo jau ilgi pirms šī vakara bija noilgojusies pēc tuvības. Aizvērtām acīm stāvot istabas vidū vienās biksītēs un krūšturī, viņa sajuta, ka Jānis ap viņas pleciem apliek siltu, biezu mēteli, bet ap kaklu - kaut ko līdzīgu pūkainai šallei. Sanitas prātā nozibēja doma "Vai tiešām kažokāda?" Lai gan viņa bija gaidījusi kādu mīļu nieciņu, tomēr arī no tik dārgas un ekskluzīvas dāvanas viņa noteikti neatteiktos.
- Atver acis! - nokomandēja Jānis. Sanita paklausīja un piegāja pie spoguļa. Cerētā kažokādas mēteļa vietā viņai pretī raudzījās sarkans Ziemassvētku vecīša apmetnis, bet ap kaklu gulēja balta, nošļukusi bārda. Sanita neizpratnē paskatījās uz smīnošo Jāni.
- Pagaidi, tas vēl nav viss, - izvilkdams no maisa rozā gumijas šņukuru, viņš turpināja, - vajadzīgs vēl viens akcentiņš.
Pienācis Sanitai tuvu klāt, Jānis piestiprināja šņukuru priekšā viņas sejai, paņēma meiteni aiz pleciem, pagrieza ar pēcpusi pret sevi un ar stingru rokas kustību lika viņai noliekties un atspiesties pret galdu. Apstulbusī un pārsteigtā Sanita gluži automātiski izpildīja visu, ko viņai lika. Pacēlis salaveča tērpa apakšmalu, viņš atsedza apaļo, pilnīgo Sanitas dibenu. Līdz ceļgaliem nolaidis viņas mežģīņotās biksītes, Jānis izvilka savu piebriedušo locekli un lēni iegāja no aizmugures.
- Rukšķi! - izdarot pirmo grūdienu, Jānis pilnā nopietnībā pavēlēja.
Šokētā Sanita nespēja izdvest ne skaņas.
- Skaļāk! Es nedzirdu! Rukšķi skaļāk!
Uz e-pastu erots@mango.lv iesūti arī savu stāstu un piedalies konkursā par ceļojumu uz Itāliju! Sīkāk par konkursa noteikumiem lasi šeit!
Seko "Delfi" arī Instagram vai YouTube profilā – pievienojies, lai uzzinātu svarīgāko un interesantāko pirmais!
