Austrāliešu zinātnieki no Sidnejas universitātes centušies noskaidrot vitāli svarīgo jautājumu – kāpēc šausmu filmas ir tik šausmīgas? Eksperti nonākuši pie secinājuma, ka šausmeņu iedarbība uz cilvēkiem tāda ir, pateicoties raksturīgajiem kliedzieniem, ko izdveš filmu personāži.
Pētījumā, kas apkopots žurnālā Biology Letters, analizētas skaņas no vairākiem simtiem dažādu žanru filmu un noskaidrots, ka vislielākā kliedzienu intensitāte un biežums ir tieši šausmu filmās (drāmās to ir mazāk, bet ar strauji mainīgu tonalitāti, savukārt piedzīvojumu filmās lielākoties kliedz vīrieši).
Tāpat noskaidrots, ka kliedzienu tonalitāte šausmu filmās ir nepastāvīga, turklāt tie haotiski izkliedēti visas filmas garumā. Protams, maksimāli spēcīgu iespaidu uz skatītājiem atstāj negaidīti kliedzieni, ko faktiski nav iespējams ignorēt pat ar ļoti spēcīgu nervu sistēmu.
Zinātnieki secinājuši, ka šausmu filmu veidotāji jau izsenis ir neapzināti sajutuši, ka tieši kliedzieni skatītājos izraisa visspēcīgākās emocijas. Piemēram, Hičkoka klasiskajā filmā Putni dabiski putnu kliedzieni dzirdami tikai pašā filmas sākumā, bet putnu uzbrukumu ainās to izdotās skaņas jau ir speciāli apstrādātas.
Turklāt šausmu filmas gadu no gada izmanto vienus un tos pašus klišejiskos paņēmienus, kas kopš seniem laikiem pierādījuši iedarbības efektivitāti.
Speciālistu aprindās tas tiek saukts par "Vilhelma kliedzienu", kas pirmo reizi tika pielietots 1951. gada filmā Distant Drums. Savukārt savu nosaukumu jēdziens ieguvis no ierindnieka Vilhelma vārda, kuram 1953. gada vesternā The Charge at Feather River iešauj ar bultu.
Šo skaņu portāls Mango piedāvā izbaudīt arī saviem lasītājiem.