"Tā bija ne tikai kopulācija un nārsts, bet visīstākais sekss," uzsver Losandželosas dabas muzeja viceprezidents Džons Longs, kurš ir arī šī pētījuma idejas autors.
Longs un viņa kolēģi Rietumaustrālijā izpētījuši labi saglabājušos sen izmirušo bruņzivju plakodermu embrijus. Lai gan plakodermas dzīvoja vēlīnajā devona periodā, (aptuveni pirms 380 miljoniem gadu) analīzes parādījušas, ka kopošanās plakodermu populācijā bijusi visai ierasta lieta, tāpēc secināts, ka seksa pirmatklājēji ir viņu priekšteči.
Savukārt šo zivju tēviņi spermu mātītes organismā ievadīja ar speciālas ūsiņas palīdzību, kas atradās pie viņu vēdera peldspuras. Turklāt ģenētiskā analīze parādījusi, ka gēniem, kas atbild par mūsu ekstremitāšu un zivju peldspuru augšanu, ir bijusi ļoti liela nozīme mūsu attālo senču dzimumorgānu attīstībā.
Pēc zinātnieku domām, interesantākais ir tas, ka tie paši gēni kontrolēja arī žokļu augšanu, un līdz ar to zinātnieki secinājuši, ka zivīm žokļi attīstījušies nevis ērtākai barības uzņemšanai, kā tika uzskatīts līdz šim, bet gan, lai būtu vieglāk pāroties.
Ihtiologiem jau sen zināms, ka vissenākās no šobrīd dzīvojošajām zivju sugām - haizivis - žokļus izmanto arī, lai pārošanās laikā mātīti noturētu aiz krūšu peldspurām. Iepriekš zinātnieki uzskatīja, ka pirms haizivju rašanās pastāvēja tikai ārējā apaugļošana, kad zivju tēviņi ar sēklas šķidrumu apaugļoja ikrus, kurus mātītes jau bija izlaidušas ūdenī.
Pirms dažiem gadiem šī pati zinātnieku grupa paziņoja, ka atradusi vissenāko liecību par dzīvas būtnes eksistenci uz mūsu planētas - viņi bija atraduši Materpiscis sugas pārstāvi, kas ar nabas saisti bija saistīts ar embriju (attēlā šī skata rekonstrukcija).
Seko "Delfi" arī Instagram vai YouTube profilā – pievienojies, lai uzzinātu svarīgāko un interesantāko pirmais!
