Stāstu konkurss: Pārspiediena sprausla

include"$includes_dir/mangoVote/results.inc"; ?>

*

Viņa guļ uz cietā koka sola un nevar izrauties. Siekstu Ešvarts tīšuprāt uzstādījis tā, lai viņas galva ar uzbudinoši bezpalīdzīgajām plaukstām pie ausīm būtu pacelta pussēdus. Jo skatiens griestos viņu garlaikotu. Viņš liks Žanetei skatīties acīs - savās: nīstajās, bet neuzvaramajās. Viņš grib redzēt izbailes to dzimšanas vietā. Un mirklī.

Mums patīk būt neuzvaramiem.

Žanetes potītes iekaltas grīdas gredzenos. Šalle pār viņas muti dziļi iegraužas vaigos. Ešvarts steigā viņu nogāza tieši no sliekšņa: lietišķi rūtotā brūnpelēkā mētelītī, kas slēpj zaļo velveta svārkkostīmu, miesaskrāsas zeķbiksēs un brūnādas zābakos.

Ešvarts sper mērķtiecīgu soli Žanetes sejas virzienā, un viņai neizdodas nesarauties. Bet ilga priekšspēle ar asiem priekšmetiem pie kakla un pātagu pa kailu miesu šoreiz izpaliks. Ne tā, ka nepatiktu: maz laika. Logi ciet, žalūzijas nolaistas - to viņš jau pārbaudījis. Tāpat kā siekstas atslēgas. Bet hronometrs tikšķ...

Ešvarts rupji atrauj Žanetes mēteli uz krūtīm. Nevilcinoties ar sejas izbaudīšanu, viņš paceļ triko līdz žaketes izgriezumam un izvelk no mežģīņu bļodiņām... Ir! Sieviete - visa ielas apģērbā, tikai kailas, bālas, bezpalīdzīgas krūtis ar nožēlojamiem, pēkšņā vēsumā un bailēs iekšup iekritušiem sārtumiem virs mēteļa - kā raudas uz Peipusa ledus. Nē, pavisam bez pletnes nevarēs! Ešvarts ir estēts. Iedomājoties vien, kā tās trīs zem pātagas...

Nav jau zirgu pātaga... Lateksa bārkstiņas. Bet tieši pa krūšgaliem - efekts ir!

Žanete centās nekliegt... Ļoti centās! Noslēgumā pāris reižu iecirtis tieši sejā, baudot siekstas eņģu čīkstus un sāpīgās svītras zem Žanetes plaukstām, Ešvarts met pletni krūmos. Ir laiks beigt niekoties ar plācenīšiem!

Pārvietojies starp Žanetes ceļiem, kuriem neizdodas izmisumā nenožvadzināt važas, viņš pabāž rokas zem mēteļa un svārkiem, satver gumiju un rauj. Nežēlīgi. Vienā stirkšķī pār zābakiem līdz pat spicajiem papēžiem. Zeķbikses vēl sedz ceļgalus, atkailinot tikai baltus gurnus un caurspīdīgas apakšbikses. Ešvarts lēnām lupina iedegumkrāsas kapronu no karstās ādas, kurā palikušas sarkanas švīkas no nesaudzīgā rāviena.

Viņš dievina Žanetes īsās kājas. Muskuļotais augšstilbs noslēdzas šmaugā renesanses ceļgaliņā. Spēcīgās ikru daivas noved pie filigrāni izkaltas kristāla potītes ar trīsdesmit ceturto pēdiņu galā - kura veselu izmēru ievilkusi galvu reibinošajā velvē vien. Bet kas viņu pilnīgi uzvelk: Žanetes spēcīgā ciska šobrīd kaila un ļengana bezpalīdzīgi nokarājas no gurna kaula. No sēžas apaļuma līdz smalkvirpotajai pacelei: kad Ešvarts to papliķē, tā šūpojas. Uz smalkā ceļgala ņirb vasarraibumi...

Baltās, karstās, mirkli iepriekš jau padevušās kājas atkal izmisīgi saspringst - veltos centienos aizturēt biksītes. Ešvarts tās pavelk tikai sprīdi - tā viņam tīk.

Kā no ģipša izglāstīto augšstilbu grīvā salmdzeltenu niedru audzē uzskalotas saldas sniegbaltas ādas kupenas, starp kurām kairi sārto vijīgas rožlūpas. Ešvarts tīksmi pludina savu raupjo pirkstu pa slideno gultni starp tām: augšup, lejup (ai, kā plosās!) augšup, lejup (ai, kā nu gan plosās!), iekšup (nu gan - ķēdes žvadz, eņģes čīkst!). Bet dziļāk netiek...

Ešvartam tīk. Viņš kāri noskūpsta pats savu pirkstu un atkal stumj to iekšup, ārup... Pusmēness padodas slikti. Tas nav elastīgs, nav muskuļots - kā gredzentiņš tur zemāk... Himēns viegli asiņo. Žanete ārdās un mēmi kliedz. Viņa vairs nevalda. Un Ešvartam tīk jo vairāk. No pirksta uz mēles paliek asins garša...

Asaras pār Žanetes vaigiem līst straumēm.

"Vai vēlies, lai nepārplēšu?"

Žanete plosās apstiprinoši. Un Ešvarts baksta jo plēsīgāk.

"Tev ar mani ir laimējies," viņš čukst, "es tevi saudzēšu! Tikai lūdz, lai saudzēju!"

Un viņa lūdz. Balss viņai nav. Žanetes pleci ir iekalti siekstā: viņa tiltiņā paceļ no moku sola apakšdaļu - un atveras tieši Ešvarta acu priekšā: lūdzu, lūdzu, saudzē! Lejpus sniegbalto barhanu ieskautajai piltuvei, kurā smilšulauva tikko sakoda Ešvarta pirkstu, ir... Tomēr Žanetes cisku nokarenās lejaslīnijas pieslēguma vietā muskuļotā sēža sakļaujas pār visu daili.

"Ja ļausies, es tevi saudzēšu."

Un viņa ļaujas. Atsvabinājis viņas potītes no važām, Ešvarts pārmet vasarraibumainos ceļgalus pār pleciem. Biksītes sāpīgi iegraužas ciskās sprīdi virs baltajiem sēžas apaļumiem, kuru iekšpuses maigā āda tieši lejpus baltsārtās rožu laiviņas sakļaujas - saulstarkrokota, cieši savilkta, ar zelta pūciņu vainagu...

Viņš pieskaras ar pirkstu, un tūpļa saulīte saraujas kā dzelta. Spēcīgā muskuļu gredzena atsitiens apreibina. Ešvarts uzspiež un atlaiž, un atkal spiež. Žanetes spriegie audi atgrūž viņu kā batuts. Līdz beidzot viņš vairs neatlaiž. Viņš spītīgi pārvar pretestību, un karsts muskuļu gredzens sažņaudz viņa pirkstu. Žanetes mēmais kliedziens apstiprina Ešvarta panākumu. Viņš noskūpsta pirkstu un atsāk uzvaras gājienu. Šoreiz pretspēks ir rāmāks, un viņš nonāk versmaini dziļā akā. Viens pirksts.

Bet divi?

Soli pa solim izdodas apaļo muskuļu gredzentiņu pastiept garenisku: pa labi, pa kreisi, pa labi... Tikai tagad viņš pamana: arī uz paša pavērto dziļumu sliekšņa paslēpies vasaras raibumiņš!

Divi iegāja. Bet trīs? Bet četri?

"Klusē!" viņš čukstus kliedz, bet beidzot ir nākuši svabadi vaigu valgi. Žanete dejo un dzied. Skaļi - ne tā, kā Ešvarts pavēlēja.

Un viņš sit. Uz grīdas nekas piemērots rokas stiepienā neatrodas, tikai pašas Žanetes datorsoma. Pacietais priekšmets triecas pret siekstu. Un Žanete atkal dejo! Ešvartam! Viņas kreisie pirksti asiņo. Bet asaras tagad tek klusu. Mutuļo tikai Ešvarts...

Pēc Ešvarta sitiena neceļas. Viņš dzīvē ir sitis daudz. Nedomājot. Domāšana ir zaudējums. Ešvarts zina. Gribi pa purnu?! Ir vienkāršāk tevi gandarīt, nekā pārjautāt.

Bet šoreiz - kam?! Ešvart! Atjēdzies!

Viņš neatjēdzas. Viņš dziļi grimst Žanetē. Zem pusmēnestiņa, ko solījās saudzēt. Lejpus neskartām kairajām rožlūpām, kas grūdienu ritmā virinās kā smokoša mute. Atkal un atkal. Viņš tīksmi vēro stumbra pamatni pie pašas saknes izplešam sauso, tīro, sārto, starveidā krokoto augsni, kas to cieši apņem kā jūrmalas priedi. Cieši un sāpīgi. Starp divām apaļām, baltām kāpām. Kuras plosa zemestrīce. Žanete izmisīgi spārdās kā zīdainis, un Ešvarts tik tikko spēj saturēt viņas spriegos gurnus. Jo patiesāk, jo sāpīgāk.

Bet tas gredzens starp lūpām - tas Ešvartam nedod miera...

"Lūdz, lai es tevi saudzēju!" viņš sēc. "Lūdz, lai nepārplēšu!"

Un Žanete lūdz. Atkal un atkal. Un Ešvarts ir džentlmenis: vārīgais pusmēness virs izdangātā tūpļa paliek tikai mazliet saberzts.

Spalgi nodzied durvju zvans.

Va vellos! Žanete! Tik agri!

Ešvarts izslēdz televizoru.

*

Šodien viņiem ir gadadiena. Seši gadi, kopš Žanete ir sieviete. Citi teiktu vienkārši - divdesmit četri. Bet viņiem tā nav pieņemts: gadus neskaita no notikuma, ko paši neatceras.

Žaneti saudzēja ilgi. Līdz pilngadībai. Viņi sasniedza pilnīgi visu vēl pirms Žanetes atvākošanas. Dzīvoja trijatā ar viņas nevainības vainagu, pazina katru tā liekumu... Ešvarts nezina nevienu pāri, kurš atceras sava himēna vaibstus... Bet viņiem ir pat fotogrāfijas! Ģimenes relikvija...

Žanete nemaz nezina... Ešvarts vienkārši nespēja sevi pārvarēt, atstāt pierādījumus kriminālsakaram ar nepilngadīgo. Un vēl svešā valstī. "Bērnības trauma," viņš joko. Bet tagad viņiem patīk izspēlēt šo teātri vēl un vēl. Šo, citu, jebkuru - iztēlei pat grūti spert soli ārpus piedzīvotās daudzveidības...

Ešvarts atver ārdurvis. Žanete nepaspēj izdvest ne skaņu, kad viņš viņu tieši no sliekšņa nogulda uz koka sola un spēcīgām kustībām iekaļ važās. Tādu, kā ir: lietišķā rūtotā brūnpelēkā mētelītī, kas slēpj viņas zaļo velveta svārkkostīmu, miesaskrāsas zeķbiksēs un brūnādas zābakos...

Nē, siekstas Ešvartam nav, tikai prastas seksveikala važas. Bet poza un bezpalīdzība būs īsta. Un pa purnu var iedot pa īstam. Žanete zina. Viņa ir redzējusi, kā tas ir - jokot ar Ešvartu...

Bet nekad nav jutusi. Un nemūžam nejutīs. Rotaļai ar to pietiek. Tieši un tikai ar to: ar vairāk rotaļai jau būtu par maz.

*

Smaržo kafija. Ar šokolādi. Uz ķebļa pie klavierēm.

Blakus tām uz cietā koka sola Žanete guļ vēl kaila savu ielas drānu ņudzeklī. Rokas un kājas ir jau atsvabinātas, bet celties vēl negribas. "Bija tik labi kā pirmajā reizē!" Tā ir tikai ģimenes himna. Patiesībā, protams, bija daudz labāk.

Ešvarts iedzer lielu malku kafijas un skūpstā iepludina to starp Žanetes lūpām. Pēc brīža viņa jau spēj piecelties sēdus un satvert krūzi pati.

"Paldies, mīļais!"

"Mīļais!" Ešvarts smaida. "Vai tad tu nezini, kā mani sauc?"

"Kā tevi sauc?"

"Varbūt vēl pirkstu nospiedumus un spermas paraugu?!"

Un viņi abi aizsmejas - tīrās kvintās, kā jau sen sadziedājušies. Vakari viņiem allaž laimīgi. Un rīti. Un šos diennakts laikus savienojošie posmi - tumšais un gaišais...

*

Trieciens ar krūzi pa galvu Vestardu pārsteidz nesagatavotu. Šoku pastiprina karstā kafija acīs un aso lausku dzēliens. Pirms vēl sapratis, kas notiek, viņš jau jūtas kā asfalts zem pneimatiskā āmura.

Viņas aprēķins bijis pareizs. Vidēji aritmētisko būtu nolikusi. Kārīgu vecpuisi ap četrdesmit... Vai priekšzīmīgu ģimenes impotentu... Mazā ņiprā! Viņa mācījās klasi zemāk, tomēr, kad Vestards tagad atceras toreizējo sevi... Tikko aiz vidusskolas sliekšņa... Kaut rūdīts gan sportā, gan sen jau pats sevi uztur - riskantā puslegālā biznesā... Bet viņas apņēmības priekšā viņš bijis tīrais bērns. Morāli. Kaut fiziski viņa, protams, vienkārši kļūdījās dotajos lielumos. Jo vidēji aritmētiskais viņu nemūžam nebūtu nolicis jau sākumā...

Dusmu vietā Vestards izjūt cieņu. Liels maziņai virsū viņš viņu jau savaldījis, bet jūt, cik maz trūka, lai milzīgu zemes garozu salauztu sīks seismiskais centriņš.

"Man ir tavi pirkstu nospiedumi un spermas paraugs," viņa šņukstus saka. Tas neskan ne lecīgi, ne... Nu, nekā - tikai tā, ka viņa nemelo. "Tu vari mani nogalināt un sadalīt gabalos. Kamēr esmu dzīva, tu nesodīts nepaliksi," viņa asiņainu seju pieceļas un... atkal sper! Smailo zābaku tieši pie deguna satvert Vestards spēj. Viņš būs zaudējums latviešu sportam. Bet sadalīt viņu gabalos - to ne. Un pat ja spētu - nedarītu. Viņš pat vairs nesaprot, kā varēja nodarīt jau nodarīto.

Vestards pieceļas, stiepjas pēc viņas mēteļa pogām un... saņem pliķi tieši sejā. Nu gan viņš noraujas: mazā roka nav vēl nolaidusies, kad Vestarda atbildes pliķis jau jautājumu sakārtojis. Kā Ešvarts viņu tagad sistu! Kā klapētu - līdz pelnītajai nāvei...

Viņa guļ un klusi raud. Viņš lēni un netraucēti sarausta augšup viņas zeķbikses, pieceļ viņu, sakārto apģērbu, noslauka asinis un virza uz slieksni.

"Piedod. Es tevi atstāju neskartu..." un saminstinās. Viņš gribēja sevi paslavēt, bet... Tā mazā, saulstarkrokotā, cieši savilktā, ar zelta pūciņu vainagu - atverīte... Viņš izvēlējās to, ne pusmēnesi... Bet tak ne aiz bruņnieciskuma! Ko sirds kāroja...

Un viņš aizslēdz durvis.

Vestardam ir apmēram divas stundas, lai pamestu valsti austrumu virzienā. Kā četrdesmit devītajā. Nē, labāk, protams, daudz labāk. Ierastā biznesa maršrutā. Un ar cerību atgriezties. Pēc noilguma. Un galvenais: bez nevainības nospiedošās nastas.

*

Rīts. Žanete jau darbā. Ešvarts strādā mājās. Un... raud. Viņš raud reti. Varbūt reizi gadā. Gadadienā. Bet pēc senkāroto disku piegāžu sakārtošanas - biežāk...

Izlases disku plauktiņš.... Ne jau lateksa sadomazogarlaicība. Īsta varmācība. Īsta! Aktiermeistarīga. Dārga.

Žanetei arī patīk. Gandrīz kā "Krievijas kriminālhronika": "Vajag šādu virtuālu pārspiediena sprauslu, lai retāk visādi pāraudži uzsprāgtu dzīvē!" Un Ešvarts saraujas...

Šīs filmas Vestardam bija aizliegtas. Tās joprojām tādas ir Ešvartam. Vardarbības propaganda...

Viņam jāizcieš vēl daži gadi noilguma ārzemēs. Pēc sprādziena bez sprauslas. Zem sveša vārda.

Jo lieta dzimtenē vēl ilgst. Bet īsto vārdu nezina pat viņam vistuvākais cilvēks. Un laikam neuzzinās. Jo noilgums ir lietai. Cilvēkam - diez vai.