include"$includes_dir/mangoVote/results.inc"; ?>
Viss sākās gluži normāli. Profesora pasniegtais priekšmets ietilpa obligātajā jeb A daļā, līdz ar to septembra pirmajā ceturtdienā es sev raksturīgi iemitinājos 14. auditorijas pēdējā solā. Ievadlekcijām raksturīgi, pirmajā nodarbībā profesors stāstīja par prasībām atzīmes saņemšanai, vispārīgi paskaidroja, par ko būs šis kurss, un tā tālāk. Šādas ievadlekcijas mani vienmēr ir garlaikojušas, tāpēc es, uz to dodamies, biju tālredzīgi paņēmis zīmēšanas bloknotu, lai varētu turpināt darbu pie sava komiksa.
Es biju tik dziļi iegrimis darbā, ka no profesora stāstītā līdz manām ausīm atlidoja tikai tādi atsevišķi vārdi un to savienojumi kā "formālās gramatikas", "kontroldarbs", "ļoti svarīgi", "studenti nezina", "taču" un citi. Taču tad TAS notika. Proti, profesoram uznāca klepus lēkme un es gluži neviļus paskatījos viņa virzienā, jo iepriekš ar savu skatienu profesoru nebiju apveltījis. Profesors Bārzdiņš bija tāds vecāks vīrs ar bārdu pelēcīgi-zilganā uzvalkā. Bet mazāk kā pēc sekundes mans skatiens noslīdēja no profesora nost un pievērsās uz galda novietotajam brūnajam profesora portfelim. Un tajā brīdī es biju jau zudis cilvēks.
Tas bija vienkāršs brūns ādas portfelis. Mazliet nobružāts. Diez vai dārgas firmas. Un tomēr tas mani bija savaldzinājis. Kaut ko tādu racionāli izskaidrot droši vien nav iespējams. Es iztēlojos, kā es glāstu šī portfeļa ādas iesējumu, kā es ieelpoju tā aromātu, kā izsviežu no portfeļa laukā visas grāmatas, pildspalvas, portatīvos datorus vai kas nu vēl tajā nebūtu un atļauju portfelim būt tukšam, brīvam un tīram. Gandrīz fiziski jutu portfeļa maigo pieskārienu manam vaigam. Man šo portfeli vajadzēja iegūt.
Es nedomāju par tādām nožēlojamām alternatīvām kā sameklēt līdzīgu portfeli veikalā (viens solis līdz gumijas sievietei), mēģināt portfeli no profesora atpirkt (mīlestība un vergturība man nešķiet apvienojamas) vai - vēl jo vairāk - atteikties no savas mīlestības. Es tad neaizdomājos, ka šāda mīlestība varētu būt pretdabiska, netikumīga, aizliegta vai nevēlama. Es vienkārši gribēju šo portfeli vairāk par visu pasaulē.
Īstais variants bija tikai viens. Man vajadzēja portfeli profesoram nozagt, darīt to brīvu. Un dāvāt tam savu mīlestību.
Pirms lekcijas beigām atbrīvot portfeli neuzdrīkstējos - pārāk daudz acu mani redzētu. Tāpēc es nogaidīju nodarbības beigas un izlēmu sekot profesoram. Agrāk vai vēlāk portfelim vajadzētu būt mazāk pieskatītam. Varbūt profesors ieies tualetē, bet portfeli atstās gaitenī. Varbūt viņš to noliks uz krēsla un iegrims sarunā ar kolēģi. Taču profesors taisnā ceļā devās ārā no Universitātes galvenās ēkas un uzņēma kursu uz divus kvartālus attālo Matemātikas un informātikas institūtu. Es viņam sekoju piesardzīgā attālumā. Kad gribēju sekot profesoram institūta telpās, izrādījās, ka man nepieciešama caurlaide. Mēģināju dežurantam ieskaidrot, ka man bija steidzama darīšana pie profesora Bārzdiņa, bet pēc piedāvājuma vispirms piezvanīt profesoram es nobijos un aizbēgu.
Tā kā nekas cits man neatlika, es izlēmu gaidīt profesoru pie Institūta durvīm. Visas manas domas piepildīja portfelis un simtiem dažādu veidu, kā es ar to kopā aizvadīšu savas dzīves skaistākās stundas. Kopīga klīšana pa Vecrīgas krogiem. Pastaigas Mežaparkā. Lidojums gaisa balonā. FreeBSD kerneļa pārkompilēšana. Vakariņas elektrisko sveču gaismā. Un tā tālāk.
Man nācās ilgi gaidīt profesora parādīšanos. Pa šo laiku manas emocijas un nepieciešamība iegūt portfeli tūliņ un tagad bija jau sakāpinātas līdz baltkvēlei. Beidzot profesora stāvs parādījās pie Institūta ārdurvīm. Bija jau krēsla. Vairs nedomājot par sabiedrības nosodījumu, es pieskrēju profesoram klāt un izrāvu portfeli no viņa rokām.
Profesors iekliedzās: "Zaglis! Turiet viņu!", bet neviens neturēja. Taču Latvija. Es skrēju, cik ātri vien varēju. Profesors gan mēģināja man sekot, bet pusmūža vīram nebija izredžu pret mīlestības pārņemtu jaunekli. Pēc dažām minūtēm biju drošībā. Portfelis bija manās rokās, un es jutu kopīgās nākotnes saldmi.
Vairāk īpaši ko piebilst man nav. Nākamajā dienā no attālas pasta nodaļas sīkpakā nosūtīju profesoram visus priekšmetus, kas bija atradušies portfelī. No savas nākamās algas nopirku jaunu portfeli, kuru tāpat anonīmi nosūtīju profesoram. Ceru, ka viņi izrādījās saskanīgs pāris. Uz lekcijām gājis vairs neesmu.
Domāju, ka runāju par mums abiem, sakot, ka esam laimīgi.
Uz e-pastu erots@mango.lv iesūti arī savu stāstu un piedalies konkursā par ceļojumu uz Itāliju! Sīkāk par konkursa noteikumiem lasi šeit!