Neraugoties uz auksto laiku, festivāls, kas veltīts Saules kaujas atcerei,
rudens saulstāvju godiem un baltiešu vienotībai, Zaķusalā bija pulcējis krietni daudz cilvēku. Starp viņiem varēja vērot gan jauniņos, gan vecāka gadagājuma metālistus, šur tur vīdēja arī pa kādam gotam, bet vairums Baltijas saules apmeklētāju bija parastie mirstīgie, kas uz dīvaini tērptajiem ļautiņiem raudzījās ar lielu interesi un mērenu izbrīnu, kā arī klejoja gar daudzajām amatnieku teltīm, kur bija iespējams iegādāties daudz visādu interesantu ar rokām darinātu nieciņu.
Pārsteidza, ka daudzi no tiem, kas pirms pāris gadiem lielāko daļu sava laika pavadīja Vecrīgā, dirnot alternatīvo jauniešu iecienītajos punktos Veldzītē, bet vēlākajos gados Doma laukuma bedrē un pie Brēmenes muzikantiem, tagad ir apbērnojušies un izskatās nedaudz nopietnāki kā toreiz, kad uz ielas vēl bija atļauts lietot alkoholu. Jāpiebilst, ka daudziem no tā laika tusētājiem Baltijas saule ir lielākais gada notikums, jo tā ir viena no retajām iespējām sastapt draugus un paziņas no laikiem, kad "zāle bija zaļāka un debesis zilākas".
Baltijas saules kulminācija kā katru gadu bija Saules kaujas uzvedums, kur, kā atzina organizatori, viss notiek pa īstam, tikai zobeni ir neasi. Saules kaujas uzvedums publikā izraisīja patiesus sajūsmas kliedzienus. Patiesi, vīri viens otram virsū metās ar patiesu niknumu, bet no nopietnām traumām viņus pasargāja vien vairogi, bruņukrekli un biezie vateņi. Visaizrautīgākie cīņu skatu fani bija bērni, kas aizrautīgi juta līdzi zemgaļiem un skaidri zināja, ka sliktie šoreiz ir vācu krustneši. Šis noteikti nav sliktākais veids, kā bērniem mācīt vēsturi. Iespaidu gan nedaudz sabojāja tas, ka sākoties cīņas imitācijai, kāds no vācu krustnešiem iekliedzās: "America, fuck off!" Lai gan... vēsture visos laikos bijusi visbrīvāk interpretējamākā lieta.
Ekh, bet tā vien gribējās, lai pēc uzvarētās cīņas brašie vīri sekotu Mela Gibsona Drošsirža paraugam, bet laikam kailu pēcpušu rādīšana pretiniekiem ir kāda īpaša skotu tautas tradīcija.
Pēc pasākuma atgriežoties centrā, bija interesanti pavērot starpkultūru sadursmi trolejbusā. Iekāpjot melnā tērptajiem Baltijas saules apmeklētājiem, uz viņu parādīšanos diezgan saasināti reaģēja mēreni iereibuši skūtgalvji - līdz atklātām sadursmēm gan neaizgāja, bet varēja just, ka pietiktu ar vismazāko provokāciju, lai ietu vaļā konflikts. Jā, nekas īpaši nav mainījies - dažādu subkultūru pārstāvjiem plaši popularizētās integrācijas idejas vēl aizvien ir svešas. Starp citu, agrāk matainie trolejbusā biļetes neiegādājās - to nepieļāva stils un parasti jau arī naudas pietika tikai aliņam.