Kā jau minēts iepriekš, šoreiz dodos uz Vislatvijas Jehovas liecinieku kongresu, kas notiek tikai trīs reizes gadā. Kongress notiek bijušajā kinoteātrī Ziemeļblāzma - šī ēka tagad ir nopirkta, atjaunota un oficiāli pieder Jehovas liecinieku draudzei.
Kāpju manu sagaidītāju mašīnā un pirmo reizi tieku iepazīstināta ar Annas vīru. Sākotnēji izskatās kā cilvēks, kurš nav iesaistīts nevienā sektā; tāpat arī mašīna kā mašīna - ļoti vienkārša, bet salonā skan radio ar mūsdienīgām dziesmām, lai gan brāļiem un māsām ir aizliegums klausīties pagānu mūziku. Jāatzīst, ka abi izskatās diezgan labi situēti cilvēki, kuri strādā algotu darbu.
Pieminu darbu, un mani aizbildņi labprāt izstāsta, ka liela daļa Jehovas liecinieku pieņem pilna laika kalpošanu, aizejot no sava pamatdarba un visā pilnībā nododas ticībai - viņu pamatpienākums ir sludināt un būt iesaistītiem literatūras izplatīšanā. Jehoviešu ticības apliecinājuma galveno žurnālu Sargtornis 1879. gadā sāka izdot pats sektas dibinātājs Čārlzs Teizs Rasels (1852-1916). (Starp citu, ap šo pašu laiku arī aizsākās pirmie skandāli un negācijas sektas sakarā, jo šis Rasels, piemēram, iekūlās tiesas prāvās, jo parastus kviešus sāka pārdot par nesamērīgi augstu cenu, saucot tos par "brīnumkviešiem". To, protams, nestāsta mani "aizbildņi".)
Nepilnas pusstundas laikā nokļūstam gala punktā. Jau izkāpjot no mašīnas, mūs sagaida smaidošas sejas, un kārtējo reizi esmu iekļauta iepazīšanās ceremonijā. Tieku vārda tiešā nozīmē stādīta priekšā kā liels "brīnums", kas pati ir atnākusi meklēt patieso dievu Jehovu - tas gan fiziski, gan morāli ir nedaudz nogurdinoši.
Ēka ir ļoti līdzīga mājai Torņakalna rajonā - balta, vienkārša un izskatā diezgan trūcīga. Pie sienām piesprausti citāti no Bībeles, vienīgajā vāzē uz skatuves - pabalējoši papīra ziedi, priekštelpā garš galds, apklāts ar baltu galdautu, bet tas arī viss. Vēlāk saprotu, ka kongresa pusdienas laiks jehoviešiem nozīmē paņemt līdzi katram savu ēdienu, dzērienu un pusdienot. Acīmredzot tā ir viena no ticības sastāvdaļām - nebūt izšķērdīgam.
Kongresa būtība ir līdzīga kā katrā otrdienā un katrā svētdienā - sanāk kopā ļaužu grupiņa un notiek sapulces. Te vienīgi ir vairāk tautas, lielāks tusiņš. Tāpat zāles priekšā runā brāļi un māsas, kas dalās savā pieredzē par kalpošanu un sludināšanu; tāpat notiek laika plānošanas un pareizas runas mācība. Kāds jauns puisis stāsta, ka ikdienā strādā vienkāršu pamatdarbu, bet līdz ar to, ka piederība draudzei nozīmē sludināšanu, bet sludināšana nozīmē, ka tai ir nepieciešams laiks, viņš esot izdomājis, kā atrast laiku, lai cilvēkus iepazīstinātu ar Jehovu un sludinātu pasaules galu: proti, vakarā, kad beidzas darbs, uz māju esot jābrauc nevis ar sabiedrisko transportu, bet jāiet kājām, katru dienu nospraužot mērķi, kurā rajonā sludināt.
Faktiski sektantiem visas sapulces, kongresi un saieti ir obligāti. Kāds no sludinātājiem ar saukli "Uz [jehoviešu] sanāksmēm mēs varam nenākt, ja esam vecāki par Metuzālu, gudrāki par Zālamanu, slimāki par Ījabu" izraisījis vispārēju sajūsmu, nemaz nepadomājot, ka no loģikas viedokļa šis salīdzinājums ikvienā cilvēkā var izraisīt tikai vainas apziņu.
Runājot par pašu sludināšanu, izrādās, ka lielākā problēma ar ko saskaras Jehovas liecinieki, ir tāda, ka, ejot pa mājām sludināt, bieži vien izrādās, ka neviena nav mājās, vai daudzi cilvēki vienkārši neatver durvis. Kā risināt šāda veida problēmu? Izrādās, ļoti vienkārši - tā kā dzīvojam augsto tehnoloģiju laikmetā, esot jāzvana pēc telefongrāmatas uz privātiem dzīvokļa numuriem un jāsludina telefoniski!
Iepazīstinot mani ar jehoviešu ikdienu, aizbildņi man parādīja baseinu, kur notiek kristības, redzēju, kur top dieva mūzika, ko sacer speciāli dievkalpojumiem. Interesanti, ka pat tualetē ir izvietots skaļrunis, lai būtu dzirdams viss, kas notiek uz skatuves un lai atvieglojoties netiktu palaista garām kāda svarīga informācija. Ar Annu vienojāmies, ka nākamreiz tiksimies sestdienā.
Mana pēdējā tikšanās ar Jehovas lieciniekiem notika visai īpatnā vidē - automašīnā, jo ārpus ierastā reglamenta nespējām vienoties par tikšanās vietu, bet sludinātāji nedrīkst zaudēt ne dienu. Tikos ar Annu un viņas vīru, un turpat mašīnā arī studējām Bībeli. Laiks bija ierobežots, jo viņi steidzās satikt kādu cilvēku. Aprunājāmies arī par sadzīviskām lietām, man pastāstīja dažādus jautrus gadījumus no sludināšanas dzīves. Ieskatam arī jums viens. Aizrauc grupiņa Jehovas liecinieku sludināt uz tālo Krievzemi. Viens no brāļiem klauvē pie privātmājas durvīm, iznāk sieviete, apskatās, ieiet atpakaļ. Pēc trim minūtēm atveras durvis un viss katliņa saturs - zupa, ko sieviete gatavoja pusdienām, - tiek izliets uz brāļa galvas. Kas notiek tālāk? Brālis aiziet uz vietējo tirgu, nopērk dažādus dārzeņus un atnes sievietei atpakaļ, lai citi cilvēki viņa dēļ nepaliek bez pusdienām.
Uz jautājumu - kā var saprast, ka jehoviešu ticība ir īstā reliģija, jo visi taču saka, ka viņu ticība ir vienīgā un patiesā, man atbild: tas ir tāpat kā ar viltotu naudu. Kā var zināt, kura ir īstā nauda un kura viltotā? Pēc tā, ka īstai naudai ir daudz pamanāmas atšķirības zīmes, kuras nekad pilnā mērā nebūs viltotai. Ceru, ka paši skaidrotāji saprot šo loģiku!
Nobeigumā jāpiebilst, ka šī raksta mērķis nebija cildināt vai nomelnot vienu konkrētu sektu, bet gan ielūkoties aiz durvīm, aiz kurām iracionālu baiļu dēļ parasti cilvēkam ieskatīties neizdodas. Un tā ar kā daudzu sektu pārstāvji, tostarp arī Jehovas liecinieki (bet šeit - portālā Mango.lv - šos aprakstus komentē arī daži no viņiem), neprot sarunāties savādāk, kā ar Bībeles frāzēm, atgādinu: "Sargaities no viltus praviešiem, kas pie jums nāk avju drēbēs, bet no iekšpuses tie ir plēsīgi vilki" (Mateja 7:15) vai "Ja pravietis runās tā Kunga vārdā, bet pravietojums nepiepildās un nekļūs īstenība, tad tas ir vārds, ko tas Kungs nav runājis; pravietis to ir teicis savā pārgalvībā, tāpēc nebīstieties no viņa!" (5. Mozus 18:22)
Seko "Delfi" arī Instagram vai YouTube profilā – pievienojies, lai uzzinātu svarīgāko un interesantāko pirmais!
