Pēdējās dienās daudz sanācis aizdomāties par cilvēku neiecietību pret citādajiem. Šovasar nolēmu kļūt par emo. Pirms tam biju metāliste, bet tas apnika – emo stils ir krāsaināks un interesantāks, arī emo mūzika man patīk labāk, un domāju, ka esmu izaugusi no tā metālistu vecuma, kad svarīgākais ir kratīt pačkas un piedzerties – pavasarī man palika 16 gadu.
Tā kā vasarā piestrādāju vienā kafejnīcā, varēju atļauties internetā pasūtīt daudz interesantu drēbīšu un aksesuāru, nomainīju frizūru un izdūru ausīs vēl pāris caurumu. Ļoti gribējās arī uzacīs pīrsingus, bet vecāki teica, ka neļaus man tādā izskatā iet uz skolu. Nomainot stilu, jutos ļoti labi, bet pāris dienas pēc tam satiku vecos draugus, kas sāka par mani smieties. Viņi pārmeta, ka esmu pozere un emo stilu esmu izvēlējusies tikai tāpēc, ka tas man ļauj interesanti ģērbties un atšķirties no pelēkās, garlaicīgās masas. Viņi nesaprot, ka man tas viss patiesi patīk un interesē.
Arī vecāki izdara spiedienu, mamma mēdz paslēpt manas ķēdes un pīrsingus, tētis gandrīz katru vakaru jautā, vai es vēl ilgi domāju klaiņot apkārt šādā paskatā. It kā jau vienalga, bet bēdīgi. Mamma man aizliegusi vilkt kedas, jo lietus laikā tās laiž cauri ūdeni un varu saķert iesnas. Tad nu man nākas no mājām ārā iet rudens zābaciņos, ko nopirka mamma, bet skolā pārauju kedas. Citiem gan tādu problēmu nav - viņi ievelk kedās vilnas zeķes, un viss ir kārtībā. Negodīgi, man liekas, jo tie zābaki galīgi nav piemēroti manas stilam un ir kauns iet pa ielu.
Seko "Delfi" arī Instagram vai YouTube profilā – pievienojies, lai uzzinātu svarīgāko un interesantāko pirmais!
