Foto: Mango
Pirms gada grupas Z-Scars solista Andra Kiviča dzīvē bija pamatīgs pavērsiens – viņš apprecējās, pirms tam publiskā dienasgrāmatā līdz sīkumam izklāstot savas privātās dzīves detaļas. Patlaban viņš gatavs jauniem izaicinājumiem, piedaloties TV šovā "Zvaigžņu lietus", kas sāksies šonedēļ.

Vai šī gada laikā, kas pagājis kopš kāzām, tavā dzīvē kas mainījies?

Būtībā nekas nav mainījies. Abi ar Elīnu joprojām pārsvarā mitināmies mājās. No turienes es menedžēju grupu. Arī uz koncertiem braucam kopā un varbūt pat par daudz esam kopā. Elīna visu laiku ir man blakus, brauc līdzi. Mēs diezgan vēlu ejam gulēt, jo vakaros es spēlēju ģitāru un arī viņa mācās spēlēt ģitāru.

Neesat noguruši viens no otra?

Nē. Varbūt jau kaut kāds strīdiņš izpaliktu, ja nebūtu tik bieži kopā, tomēr - nē. Elīna ir pabeigusi grimma un vizāžistu skolu, sākusi iet frizieru skolā. Arī viņai gribas vairāk pašapliecināties, darīt to, kas patīk un sagādā prieku. Nebūtu jau nekāda "tolka" viņu spiest sēdēt kaut kādā kreisajā ofisā par minimālo algu. Tad viņai būtu sūdīgs garīgais un līdz ar to arī man būtu sūdīgi.

Tā precēšanās, principā, ir tādā lieta, ka divi cilvēki uzņemas atbildību sabiedrības priekšā. Esmu arī ticīgs cilvēks. Gadu tūkstošiem tā ir gājis un neba mūsu  paaudze būs tā, kas pateiks, ka tas viss ir sūds? Ir jāpaiet vēl divtūkstoš gadiem, lai laulības institūts iznīktu pašā saknē. Es neticu, ja kāda meitene saka, ka nevēlas precēties. Tas tomēr ir forši, īpaši, ja tas saglabājas gadu desmitiem. Ja vēl ir tas pats asums un tāds pats prieks ieraudzīt otru.

Tas jau būtu ideāli?

Tas ir ideāls. Bet, ja nebūtu pozitīvo piemēru tad jau neviens neprecētos. Joprojām ir cilvēki, kuri laimīgi nodzīvo kopā desmit, piecpadsmit, divdesmit gadu, visu mūžu un saka, ka tie bijuši laimīgākie gadi mūžā. Man, teiksim, mājās ir cilvēks, kurš katru dienu uzklausa visas manas stulbības, visas manas šausmīgi gudrās pārdomas, kas man pašam tobrīd šķiet nenormāli gudras, bet īstenībā ir sviests. Bet ir kāds ar ko dalīties un tas ir ļoti būtisks moments dzīvē, kad atgriezies mājās, kaut vai no mēģinājuma, kur ar visiem esi sastrīdējies. Ja es būtu viens pats mājās, tad es sēdētu viens pats ar savu problēmu un ceptos, bet es izstāstu un man paliek vieglāk. Un viņa izliekas, ka mani saprot un viss ir kārtībā.

Tu man šķieti viens no tiem rokmūziķiem, kuri mūziku uztver tieši kā darbu, nevis dzīvesveidu vai hobiju. Vai tā ir?

Protams, ir pilnīgi skaidrs, ka tas ir mans darbs. tomēr tajā pašā laikā es esmu ļoti laimīgs, ka neeju uz darbu sakostiem zobiem. Tajā brīdī, kad mums par spēlēšanu sāka maksāt un sāka visur aicināt, es sapratu, ka esmu nevilšus sācis ar to pelnīt naudu. Liels darbs arī ieguldīts. Atceros, kā mēs kādreiz mēģinājām Vaivaros kaut kādā šķūnī un es ar ģitāriņu vilcienā braucu stundu, lai tajā šķūnī divas stundas paspēlētu un kaut ko sacerētu. Tad atkal jābrauc atpakaļ... Mēs sākām vispār no nulles. Sākām kaut kādos bēniņos, tad pārgājām uz šķūni, no šķūņa pārgājām uz kaut kādu baigi mistisko vietu. Atceros, kad mums par koncertu "Saksafonā" piedāvāja 30 latu un teica: "Bet tad nu džeki atštancējiet arī." Darbs ir bijis sūrākais. Ar tādu ieguldīto enerģiju un apjomu es nezinu, kāds piķis bija jāgrābj.

Kad tad tā pirmā nauda nāca?

2003.gadā sākām pirmās balvas konkursos celt ārā un 2004.gadā jau nospēlējām kādus 100 koncertus. Maucām visur, jo ļoti patika. Šodien esmu priecīgs, ka varu teikt - esmu profesionāls mūziķis un tas ir mans darbs, jo es neko citu nedaru. Plānoju koncertus, uzstāšanās. Tad vēl gadās kaut kādas dīvainās biezās haltūriņas. Šad tad. Ne jau bieži. Un ar to man pietiek.

Kas ir "dīvainās biezās haltūriņas"?

Pēkšņi ir kaut kāds variants, kad jānospēlē divas, trīs dziesmas par lielu naudu. Tas ir tā, ka es stāvu ar giču, piebrauc klāt limuzīns, kāds izkāpj un saka:  "Āāā! Andris Kivičs atnācis, kā tas iespējams!" Nospēlēju viņam trīs dziesmas un paldies. Tādas haltūras dod cilvēki, kas īpaši neskaita piķi.

Iespējams, ja kāds cits būtu manā vietā, viņš dikti vaidētu - kādu darbu ieguldījis, bet man tas rūdījums ir no sporta, tāpēc es ar lielu enerģiju uzsāku grupu un arī citiem iepotēju, ka mēs esam labākie. Kad sākām piedalīties koncertos, teicu - nav ko mīzt, mēs esam labākie. Ejam un parādam viņiem.

Tiešām nekad nav sakostiem zobiem jāiet uz darbu?

Nē, nu, ja kādā piektdienas vakarā bijis kāds labais koncis ar labu pasēdēšanu pēc tam sestdien atkal koncis... Lai gan nē. Es domāju, ka 50% no mūzikas ir tusiņš. Ja vēl gadās kāds, kurš ved, un Elīna to dara diezgan bieži, tad mēs ar čaļiem iedzeram kādu visīti, kādu aliņu un atkal ejam uz skatuves spēlēt. Tas viss kopā man baigi patīk.

Par tusiņiem runājot, esi iesaistījies arī šovā "Zvaigžņu lietus". Kāpēc?

Man piezvanīja, uzaicināja. Tad es prasīju Elīnai, ko darām, un viņa teica: "Tas, vecīt ir kaut kas tāds, ko es točno gribu pamēģināt." Goda vārds un ar visu nedziedāšanu. Iedomājies kāda iekša? Cilvēkam, kas tikai drusku dzied, paņemt mikrofonu rokā un dziedāt, zinot, ka vēros 300 000 cilvēku pie teļļukiem. Viņa teica, ka gribot izmēģināt kā tas ir, kaut arī tūlīt izbalso ārā. Tad nu izdomājām, ka mums abiem baigi patīk U2, Jumprava baigi patīk, nodziedāsim savu divu mīļāko grupu mīļākās dziesmas un tad jau manīs.

Elīnai ir muzikālā dzirde?

Ir, ir kaut kas. Dzied, viņa! Labi, šur tur drusku šķībi. Kad dzied skaļi tad viss kārtībā, bet kad sāk īdēt, tad ir sūdīgi, protams.

Šovs - tas man ir interesanti, citādi es visu laiku to vien daru kā menedžēju grupu, saceru dziesmas... Tam arī, starp citu, vajag laiku. Man tagad mājās aizsākti trīs gabali un es nevaru piedziedājumu izdomāt. Man ir kolosāli super panti, bet piedziedājumu nav.

Varbūt nevajag?

Moška. Bet es ņemu giču un domāju piedziedājumus. Paiet viena stunda, divas. Tad lieku giču nost. Tas arī ir darbs. Divas stundas esmu radoši nostrādājis, kaut arī nekas nav sanācis. Šovs - tas būs kaut kas interesants. Jādomā kā izskatīties. Kā tur uz skatuves gorīties. Ir ko štukot mājās.

Ar mani vispār tā - kurp vējš pūš, uz turieni nesos. Šausmīgi viegli pierunāt uz visādām avantūrām. Ja man teiks lekt pa logu, no devītā stāva nelekšu, bet no trešā varētu arī izlekt.

Ko domā par publicitāti kā tādu?

Publicitāte ir neatņemam mūsu darba sastāvdaļa. Jautājums manā gadījumā ir viens. Tas ir svarīgs teikums. Visiem cilvēkiem ir savas gaišās un savas tumšās puses. Bet ir tādi cilvēki, kuru sabiedrībā pozicionē kā eņģeļus. Bet manā gadījumā ir trīs cilvēku kompānija, kuri uzsāka pret mani propagandu, melno PR, jo viņiem bija izdevīgi, lai sabiedrībā par mani rastos negatīvs priekšstats. Mērķis, es to zinu pilnīgi perfekti, dabūt mani nost no skatuves, lai man nebūtu koncertu. Es esmu atkarīgs no pūļa un man ir jāpatīk cilvēkiem, bet viņi gada laikā gribēja panākt, lai es visiem riebjos un man nav neviena koncerta. Lai vispār man būtu jābrauc prom no šejienes.

Kam tas bija izdevīgi?

Es nesaukšu vārdus, jo tad uzreiz būs pretējs efekts. Žurnālisti bieži piemirst, ka vārds ir enerģija un vārds ir spēks un vārds var būt vardarbība. Cilvēku no rīta var iznīcināt ar vienu teikumu, pasakot, ka esi pretīgākais cilvēks pasaulē un tev viss šodien būs sūdīgi. Viss! Diena sabojāta. Līdz ar to es zinu, ja nosaukšu kādus vārdus, tūlīt būs kaut kāda reakcija, bet tas man pilnīgi nav vajadzīgs. Es pašlaik jūtos labi.

Vai lasi internetā komentārus pie rakstiem, kas ir par tevi?

Bija periods, kad lasīju, tad pārstāju lasīt. Tad man uzauga nenormāli bieza āda un tagad mēs ar Elīnu vienkārši ierēcam. Piemēram, kad bija ziņa par to, ka piedalīšos šovā ar Elīnu, uzreiz bija komentārs, ka tā izbijusī modele kaut kā bija jāizvelk sabiedrībā, balss jau viņai nav. Vispār mūsu sabiedrība ir absolūti, totāli slima ar savu vēlmi ķidāt citus. Tiem, kuri to dara, gribētu ieteikt paanalizēt savu dzīvi. Kā viņiem iet attiecībās, kā ar naudu un darbu. Vai ir kļuvuši par to, ko bērnībā sapņoja, kā izskatās spogulī un kādi viņiem ir draugi. Ja viss nav ideāli, tad tev nav nekādu tiesību apdirst citu cilvēku. Bet mēs reāli ierēcam, jo zinām, ka tas rakstītājs mūs nepazīst. Viņš grib aizvainot mani un savā tumsonībā kultivē to tēlu, ko par mani izveidojusi prese.

Kāds tas ir?

Man tuvu stāvošie saka - skandalozs un neviennozīmīgs. Paziņas ieslēdz TV un tur ir raidījums ar normālu interviju. Pēc tam viņi "ierubī" kādu rakstu internetā un saka man - nu tu gan Andža sviestu esi sadzinis. Es viņiem mēģinu paskaidrot, ka pusi no tā neesmu teicis.

Publikai grūti ar mani asociēties, jo pēdējos gados es saku tikai to, ko domāju un daru to, ko es vēlos. Man nav motivācijas liekuļot vai pielīst un kad paliks pavisam sūdīgi, tad braukšu uz Angliju strādāt celtniecībā. Zinu, ka ļoti daudzi Latvijas šovbiznesā staigā vienkārši pārmīzuši. Neko nevar pateikt, runā standarta frāzēs, piemēram: "Būs albums ar trim pa radio izskanējušām dziesmām." Visi ir eņģeļi, visiem ir spārni, visi viens par otru pareizāki. Paskatos, kādas intervijas mūziķi dod Vācijā vai Amerikā. Tieši tas ir "kruta", ka viņi dzīvo kā viņi vēlas un runā to, ko jūt. Latviešos vēl ir iekšā tās padomiskās bailes - ko par mani padomās, kas nu būs. Lai pajautā man! Es saku - nekas nebūs. Es esmu daudz kam izgājis cauri un varu droši pateikt, ka cilvēkiem interesē tikai viņi paši. Ja viņi arī kaut ko izlasa, tad aizšķir nākamo lapu un aizmirst.

Pirms tam kaut ko piekomentējot internetā.

Jā, kaut vai. Bet tā ir viņu problēma, ne manējā. Viņiem ir problēmas ar mani, nevis man ar viņiem. Interesanti, ka man nekad ne ar vienu nav bijušas problēmas. Izņemot vienu gadījumu, protams. Cilvēki acīmredzot nespēj saprast, ka mūziķis ir uzkačājies, nosauļojies un vēl pie tam dzied filozofiskas dziesmas. Tas taču neiet kopā! Filosofiskas dziesmas ir jādzied džemperī, ar garu bārdu, ziliem riņķiem zem acīm, "divasnedēļasneesmubijismājās" izskatā. Visi jau grib būt smuki laimīgi un populāri, bet ne visiem sanāk. Es jau nemaz netiecos, vienkārši ar baigo patiku spēlēju grupā, bet cilvēkiem skauž. Kad toreiz sanāca konflikts ar Milleru (Juris Millers, toreiz žurnāla "Vakara Ziņas" redaktors), portālā TVnet bija aptuveni 2500 komentāru par mani no sērijas, "galvu viņam nogriezt", "sirdi viņam izraut". Drausmīgi. Lasi un domā - bļāviens.

Pirms tam teici, ka vārds ir vardarbība. Vai tādā gadījumā tev pēc šo komentāru gūzmas nevajadzēja būt beigtam?

Tur tā lieta. Es lasu, lasu, lasu un saprotu, ka man ir baigā iekša un es to reāli varu izturēt. Tagad bieži stāvot kaut kādā tirgū vai kaut kādā "rimčikā", kur pilns ar cilvēkiem, domāju - visi tādi solīdi saģērbušies, tādi mierīgi... A kurš no jums raksta tos sūdus inernetā. Tu?! Tu?! Bet varbūt tu, meitene dzeltenajā krekliņā, kas, re, kur aiziet. It kā normāla meitene, bet varbūt viņa, kad paliek viena un neviens viņu neredz, mājās sēž un raksta "maukas, sūdabrāļi, sūkātāji". Ej nu sazini. Starp citu, interesants gadījums - kad Z-Scars iznāca albums, draugiem.lv bija ievietot liels banneris, kur varēja arī šo to noklausīties un komentēt. Pirmais komentārs - "Z-Scars smird un sūkā". A tur draugos bildīte klāt, nevis kā citur, kur anonīmi komentē. Es uzreiz apskatos - kā tad! Divpadsmitgadīga meitenīte džemperītī ar kaķīti rokās no Balvu rajona. Un jau zina, ka mēs sūkājam un smirdam. Ja mēs dzīvē redzētu, tos, kas raksta, mēs droši vien pārsmietos. Kāds viņiem līmenītis. Katrā ziņā es esmu rakstījis komantārus tikai par koncertiem, ko esmu redzējis. Nevaru saprast kā var kaut ko rakstīt par cilvēku, kuru nepazīst. Acīmredzot viņi vājprātā tic tam, ko presē raksta. Protams, tajā ir daļa arī manas vainas, jo es vienmēr esmu atsaucies. Jau no sākuma esmu bijis atklāts un ar visiem runājis. Vispār pirmais nepatīkamais pārsteigums bija kad reiz runājos ar kaut kādu žurnālisti, tā pa atklāto. Viņa man šķita tāda forša. Beigās viņa uzrakstīja kaut kādu sūdu ar kaut kādu debīlu virsrakstu. Droši vien šķita, ka viņai piemīt kaut kādas nenormālas spējas padarīt cilvēkus atklātus, un viņa mani izprovocējusi uz atklātību, bet es vienkārši tāds esmu. Man nav par ko kaunēties un nav ne no viena jābaidās un nekas nenotiks, ja es kādam pastāstīšu kā man iet mājās. Gruzijā, vot tur ir sūdi.

Seko līdzi?

Protams, sekoju. Man īstenībā ir arī vesela kaudze ar sociālajiem tekstiem, ko es taupu tam laikam, kad Latvijā pacelsies ekonomiskā situācija. Nav vērts tagad gruzīt cilvēkus. Inokentijs Mārpls, piemēram, uzrakstīja dziesmu "Priekšniek, es tevi sabradāšu". Tas kačā, bet cilvēkiem man šķiet tagad vajag dziesmas, kurās ir kaut kāda cerība, kaut kāds gaišums nākotnē. Pašlaik jau briesmas, kas notiek. Pensionāriem nav ko ēst, kur nu vēl drēbes nopirkt. Vienīgais kas tagad pelna ir TV un alkohols, jo cilvēki sēž mājās un kož.

Tev arī nereti pārmesta iedzeršana.

Domāju, ka dzeru ne vairāk kā citi, tikai man vairāk pieraksta. Iedomājies, gribas iedzert aukstu alu, bet apkārt visi ar fočikiem. Ko es tagad nedzeršu aukstu alu karstā dienā tikai tāpēc, ka mani nofočēs. Nu, nafig. Tie ir tādi dzīves sīkumi. Tāpat, piemēram, ja divi cilvēki viens otru vairs nemīl, kāpēc viņiem jādzīvo kopā? Ja nav, tad nav. Ko man baidīties no skandāla? Prese uzrakstīs un cilvēki aizmirsīs. Gadās, ka var nodzīvot visu mūžu ar vienu sievu un gadās, ka nevar. Mākslinieciski tendēti cilvēki ļoti bieži sprāgst arī attiecībās un es uzskatu - ja nav tad nav. Bieži cilvēki aiz pieraduma dzīvo kopā un samierinās viens ar otru. Ledusskapis ir, televizors šancē, pārējais vienalga. Un pēc piecdesmit gadiem cilvēki ceļas kājās un aplaudē viņiem zelta kāzās, lai gan šie cilvēki viens otram ir pie dirsas.

Žēl šeit nav Elīnas. Es viņai pajautātu, vai viņa nebaidās, ka tev kādu dienu pāries mīlestība un tu pateiksi - ja nav, tad nav.

Tā jau tas nenotiek vienā jaukā dienā. Ja rodas diskomforts, tad abi to jūt. Tas ilgst aptuveni pusgadu, līdz jūti, ka ir galīgā dirsā. Viens vienmēr ir godīgāks un pasaka to acīs... Nu gan parunājām, ne?

Seko "Delfi" arī Instagram vai YouTube profilā – pievienojies, lai uzzinātu svarīgāko un interesantāko pirmais!