Pēdējais Baušķenieka leģendārās grupas Dzeltenie pastnieki albums Kaķis iznāca 2003. gadā. Pēdējos piecus gadus viņi uzstājušies vien trīs četras reizes gadā. Iespējams, ka tas netiks turpināts, jo Baušķenieks uzskata, ka koncertos radošā stīdziņa ir šaura - repertuārs ir tāds, kāds ir, nekas jauns klāt nav nācis un spēlēt spēlēšanas pēc negribas.
Pēdējo gadu koncertos Dzelteno pastnieku publika ir Baušķenieka vienaudžu bērni. Arī sev apkārt viņš pulcē jaunus cilvēkus, jo viņu sabiedrībā arī pats 52 gadus vecais mūziķis jūtas jaunāks.
Vasaru viņš pavadījis, radot mūziku Kārļa Vītola veidotajai multiplikācijas filmai Velna Fudži, kam pirmizrāde būs 24. janvārī kinoteātrī Rīga. Multfilma par Fudži kalnu Japānā, ko okupējis Latviešu Velns, Ingu apbūrusi ar pirmajiem kadriem.
Ar ko tu šobrīd nodarbojies?
Visu gadu rakstu grupas Suņa stunda otro albumu. Darām to lēni un pamatīgi, galīgi nekur nesteidzoties un neskrienot. Sadarbība sākās nejauši - vienā ballītē iepazināmies ar grupas ģitāristu Andri Gauju. Man ne tik daudz bija paticis, kā viņi kā ansamblis uzstājas koncertos, bet bija iepaticies, kā Gauja Puškinielas kvartirņikā (Muzikāli poētiskas ievirzes vakari Rīgas hipiju kultūras kopēju Līvas un Linarda Zolneroviču dzīvoklī. - Red. piez.) divatā ar vokālistu Jāni Lāci uzstājas.
Mana formula bija ņemt to, ko cilvēki jau dara, un mēģināt pielikt viņiem klāt to, ko es varu izdarīt ieraksta laikā. Rezultātā izveidojusies radoši ļoti cieša sadarbība ar visai izteiktu aktivitāti no manas puses. Tā kā paralēli visu laiku nodarbojos ar tehnisko apgreidu savā studijā, tas ir arī izmēģinājums tam, kā strādā aparāti un ko ar tiem var izdarīt, treniņš tehniskajā nozīmē.
Kādēļ esi izvēlējies taisīt mūziku ar aparatūru, ko mūsdienās vairs reti kurš izmanto, nevis izmantot ātrāko un ērtāko datoru izmantošanu?
Redzot, kā viss pasaulē mainās, es vēlos tam stāvēt pretim. Neredzu iemeslu, kādēļ situācijā, kad tiek uzskatīts, ka vajag kaut ko pārdot, man tas būtu uzreiz jāpērk. Es labāk izvēlos to, kas man patiešām patīk.
Tu biji iecerējis izdot savu albumu. Kas noticis ar šo ideju?
Es visu laiku to vēlos darīt, bet man kaut kā nesanāk, lai gan tas vēl joprojām ir svarīgākais, ar ko es vēlētos nodarboties. Protams, kā arvien man visgrūtākais ir teksti. Tas ir tas, ar ko es visvairāk iekrītu. Arī dzīve mūsdienās ir kļuvusi tāda, ka nemitīgi tieku raustīts uz visām pusēm. Ir ļoti grūti iedziļināties kādā lietā. Ja vēlies taisīt savas lietas, tad nevis apkārtne elektrizē un aktivizē, bet vienīgā atslēga ir iedziļināšanās. Tā mūsdienās ir traucēta. Desmit gadus apkārt es uztraucos, ka pēc divām nedēļām man jāmaksā rēķini. Tagad par lietām, kas ir pēc divām nedēļām, liekas - super, tagad divas nedēļas ir miers! Tagad ir sešas telefonsarunas vienā brīdī, un tas noteikti nav tas veicinošākais stāvoklis, kurā kaut ko paveikt.
Otra lieta, kas mani bremzē - ir daudz kas "izēsts", un atrast to, kas būtu interesants šajā brīdī, nemaz nav vienkārši.
Interesantu tev vai citiem?
Man pašam. Tamdēļ es attīstu magnetofonu ierakstu un citas lietas, lai caur tehnisko situāciju atrastu kaut kādus atsvaidzinājumus.
Pirms pāris gadiem atpakaļ dibināji mūzikas ierakstu izdevniecību Ingus Baušķenieka ieraksti un gatavojies pārizdot Dzelteno pastnieku albumus CD formātā. Kā veicās?
Es to neizdarīju līdz galam - izdevu tikai pirmos piecus Dzelteno pastnieku albumus. Disku bizness ir pilnībā nobrucis. Pirmās pazīmes, ka viss iet uz leju, bija brīdī, kad iestājāmies Eiropas Savienībā. Toreiz ļoti samazinājās tas, ko var pārdot. Būtiski ir tas, ka notikusi formāta maiņa. Neviens mūziku vairs neklausās no diskiem un tos arī nepērk.
Ja pirms pieciem gadiem varēja uzskatīt, ka diska izdošanas pašizmaksa nosegsies, tad tagad ir tā: ja vēlies tērēt naudu, dari to, bet pelnīt ar to nav iespējams, vismaz es to neprotu. Es neesmu nodedzinājis visus tiltus, firma darbojas, grāmatvedībai tiek maksāts, bet tie ieņēmumi ir tik katastrofāli mazi, ka īsta luste to paveikt līdz galam trūkst.
Kā tev šķiet, vai Dzelteno pastnieku vecie albumi šobrīd Latvijas klausītājiem ir vajadzīgi?
Protams, ka ir vajadzīgi. Cilvēki prasa, bet tā vajadzība nav tik ārkārtīgi plaša, lai disku izdošana atmaksātos.
Kā tu vērtē to, kas notiek Latvijas mūzikā?
Notiek ļoti daudz kas. Kad nonāku kādā festivālā, ik pa brīdim pagadās kaut kas, kas man patīk un ir patiešām forši. Notiek paļaušanās uz gadījumu, kas ir efektīvāka nekā rūpīga atlase. Varētu pat brīnīties, ka tāda rakstura mūzika, kas aizgāja sešdesmitajos un septiņdesmitajos gados, ir populāra un vajadzīga arī tagad. Protams, ar to vairs pelnīt nevar, tādēļ tas risinās pagrīdes līmenī. Par to, kas ir plaša patēriņa zonā, es labāk vispār neizteikšos.
Vairākkārt mini, ka ar mūziku nopelnīt nevari. Kas ir tas, ar ko tu nodrošini sev iztiku?
Es vispār neko nepelnu. Varētu teikt, ka šobrīd es nodedzinu tēva bufetes. Uzturēt sevi es nespēju. Tā ir nepatīkama sajūta, kas galīgi neasociējas ar komfortabilitāti. Drīzāk tā ir nepārtraukta briesmu sajūta, bet tāda tā ir un darīt tur neko nevar.
Daudzi šādā situācijā met visu pie malas un grimst bezcerībā. Kā ir ar tevi?
Jā, depresivitāte man ir raksturīga, bet tas jau neizslēdz darbošanos. Uz priekšu dzen arī ārpusē notiekošais.
Vai tu esi apmierināts ar to, kas notiek tavā dzīvē?
Jā, es ļoti lielā mērā esmu ar visu apmierināts. Vienīgais, ir liela nedrošības sajūta. Dažreiz viss šķiet kā staigāšana pa plānu ledu. Bet par to, kā lietas notiek, esmu ļoti laimīgs.
Vai, piemēram, pirms divdesmit gadiem tu juties drošāk?
Tās ir divas dažādas lietas. Brīvība ir laba lieta, bet tā ir grūta. Kad mēs dzīvojām krievu laikā, nekādas īpašas problēmas nebija, bet nebija arī nekādu iespēju. Tagad tu vari kļūt par jebko, pat par pasaules valdnieku, bet tāpat tu vari kādā dienā pamosties un nesaprast, kā nopirkt kartupeļus. Piemēram, kā samaksāt aiznākamā mēneša rēķinus, man nav ne jausmas. Man ir bijis tā, ka ikmēneša maksājumi ir vesels piedzīvojums, kad esmu skatījies ar interesi, kā tas šoreiz atrisināsies.
Daudzi jaunu gadu sāk ar dažādām apņēmībām, izvērtējot lietas, kas jāpaveic. Vai tev arī ir 2009. gadā paveicamo lietu saraksts?
Nē, nekā tāda man nav. Tādas lietas ir kā buferi priekšā. Savu tā jau frīkaino skaņu ierakstu sistēmu es taisu arvien dullāku, un tas prasa zināmu daudzumu laika un pūļu. Par plānošanu sen esmu aizmirsis.
Mango piedāvā noskatīties animācijas filmas Velna Fudži veidotāju radīto interviju ar mūzikas autoru Ingu Baušķenieku.
Seko "Delfi" arī Instagram vai YouTube profilā – pievienojies, lai uzzinātu svarīgāko un interesantāko pirmais!
