Režisora Andra Gaujas (attēlā) vārds pēdējo nedēļu laikā pašmāju medijos apspriests gana daudz – viņš uzņēmis filmu Ģimenes lietas, kas ir stāsts par brāli un māsu, kuru kopdzīvē dzimuši divi bērni. Filma vēl nav pabeigta, bet režisoram jau tiek pārmesta valsts tēla graušana, vēlme nopelnīt uz cita nelaimes rēķina, dzīšanās pēc lētas slavas. Savukārt nacionālie Latvijas mediji, kā ierasts, "analizē" situāciju, pat nepajautājot režisoram.
Ar Gauju tiekamies īsi pirms pusnakts filmu studijā FA, kur pēdējo mēnešu laikā režisors pavadījis neskaitāmas stundas, strādājot pie Ģimenes lietu pabeigšanas, un sarunā ar izklaides portālu Mango viņš pirmo reizi publiski stāsta par to, kā tapusi filma par sensitīvo tēmu - incestu.
Ideja par filmas uzņemšanu Gaujam radusies laikā, kad viņš strādājis raidījumā Bez tabu. Tolaik meklētas šokējošas un skandalozas tēmas, un tā tapis sižets par brāļa un māsas ģimeni. Šis stāsts gadiem ilgi nav izgājis no režisora prāta, un sešus gadus pēc sižeta veidošanas viņš atgriezies ciematā, kas atrodas sešus kilometrus no vienas no lielākajām Latvijas ostas pilsētām. Šoreiz ar mērķi šo stāstu iemūžināt filmā.
Kā izveidojusies filmā attēlotā situācija - brālis un māsa uzsākuši kopdzīvi, kurā dzimuši divi bērni?
Kurzemnieku alkoholiķu ģimenē viens pēc otra kā konveijerā un neko nedomājot tika dzemdēti desmit bērni. Viņi viens pēc otra nonāca bērnu namos un internātskolās. Un, pēc padomju prakses, tika izkaisīti pa visu Latviju. Brālis un māsa satikās seksuāli nobriedušā vecumā, kas bija pamats tam, lai viņi viens otram tuvotos kā vīrietis un sieviete. Viņi bija izmisuši, izolēti un jutās vientuļi, un viens otrā atrada vienīgo cilvēku, kuram uzticēties.
Satiekoties viņi zināja, ka ir brālis un māsa?
Jā, zināja, bet viņiem tas bija tikai sauss fakts, kas neko nenozīmēja emocionāli. Ko gan tas viņiem varētu nozīmēt!?
Par šo incestu zināji sešus gadus, bet kad bija tas punkts, kad nolēmi - jā, ir jātop filmai?
No vienas puses, man bija barjera, ka šī tiks uztverta kā dzeltena, pašmērķīga un izdevīga tēma, bet tad es uzkodu to, ka tieši pirms tiem diviem gadiem sākās lielas peripetijas - vietējā vara, kas to visu bija akceptējusi, vienā brīdī bija pagriezusi kažoku uz otru pusi un nolēmusi, ka ir jārīkojas, jo tā to nevar atstāt.
Kāda psiholoģe, kuras ausīs bija nonācis stāsts par šo ģimeni, bija sākusi rakstīt vēstules prokuratūrai un policijai, un vietējā vara principā bija spiesta sākt rīkoties. Tas bija paradokss priekš manis un neatrisināma situācija - tapis sabiedrības produkts, ko sabiedrība pati pēc tam mēģina sašķelt un iznīcināt.
Tu ieradies pie šīs ģimenes - Valda un Zandas - un aicināji viņus piekrist filmēšanai. Kāda bija viņu reakcija?
Es aizbraucu bez kameras pie Valda, ģimenē dzīvojošā brāļa, un teicu, ka jau daudzus gadus zinu par šo situāciju un to, ka notiek lielas pārmaiņas šajā stāstā, zinu to, ka situācija ir sarežģīta un mani kā režisoru tas interesē. Viņiem kā cilvēkiem, kas jūtas vientuļi, izolēti un pamesti, tas, ka atbrauc kāds, kura acīs viņu dzīves ir kaut kas, bija sākums sadarbībai. Mūsu intereses šeit sakrita - viņi kļūst novērtēti caur manu darbu, bet es iegūstu cilvēku uzticību, lai uztaisītu spēcīgu stāstu.
Vai tevi nebiedē tas, ka tagad, pēc filmas par šo ģimeni tu viņus noliksi pa sitienam sabiedrībai?
Viņi netiek atkailināti sabiedrības priekšā, jo ciematā, kur viņi dzīvo, visi šo stāstu zina detaļās. Man pārmet bērnu rādīšanu, bet skolā, kur viņi mācās, to zina gan skolasbiedri, gan viņu vecāki, un visi to uztver ļoti toleranti - cilvēkiem viņu ir žēl un neviens viņiem acīs nebaksta, ka viņi ir incesta upuri.
Bet sabiedrībā jau sākusies diskusija...
Tas agresijas vilnis, kas ir sācies - agresori ir interneta komentētāji, nevis sabiedrība, kurā šī ģimene dzīvo. Sabiedrība to uztver normāli, ir pieradusi un jūt līdzi, bet pārgudrie viedokļu paudēji šobrīd rada negācijas.
Es sapratu, ka vairs nelasīšu komentārus. Tur man draud noraut rokas un izšķaidīt purnu. Es, protams, gaidīju kaut ko līdzīgu, bet nebiju domājis, ka izskanēs tik liela vardarbība un draudi izrēķināties. Cilvēki mani acīmredzot tagad uzskata par manipulatoru varmāku, kurš dara pāri cilvēkiem.
Bet šī filma ir sabiedrības spogulis. Ja mēs skatāmies, kas notiek ārpus pilsētām, tas nav nekas netipisks. Izņemot šo incestu, viss pārējais filmā akcentētais - alkoholizētā un vardarbīgā vide - ir sastopama lielā daļa Latvijas ciemu un arī pilsētās.
Viens no taviem mērķiem ir izrādīt šo filmu starptautiski. Un te sākas tipiskais latviešu uztraukums - ko pasaule padomās par Latviju?
Negribas sevi glaudīt pa spalvai, bet, ja šī filma kļūs veiksmīga izplatīšanas ziņā, būs skumji, ka nav pozitīvāka rakstura doķenes no Latvijas, kas varētu to līdzsvarot. Bet tas jau vairs neattiecas uz mani.
Patiesībā šis stāsts ir par cilvēkiem, un nav svarīgi, ka tas notiek Latvijā. Tas ir stāsts, ka vienmēr ir kāda sabiedrības daļa, kas dzīvo brīvāk, mežonīgāk un pēc saviem likumiem, nevis pēc sabiedrības normām. Filmā netiek cilāts tas, ka tas notiek Latvijā - to mēs pieminam tikai sākumā, jo dokumentālajā filmā tas ir svarīgi.
Divu gadu ilga filmēšana, dienu dienā dzīvojot līdzi varoņu dzīvēm. Kā tu tiki galā ar šo psiholoģisko slodzi un ko tu ieguvi no šī darba?
Es, protams, izjūtu simpātijas un līdzcietību pret šiem varoņiem, jo viņi ir sabiedrības produkts, ar ko sabiedrība mēģina izrēķināties.
Protams, ka man pret to visu radās emocijas. No katras filmas ir jāmācās, pat, ja tu veido filmu par cilvēkiem, kas ir ārpus tavas vides un dzīvo pilnīgi citādi. Es pilnīgi noteikti ieguvu jaunas sajūtas par cilvēku dabu. Te spilgtā veidā izpaužas cilvēku mežonīgā daba, dabiskie instinkti, kas nāk ārā tik spēcīgi, ko pilsētā nesajust, jo pilsētā cilvēki mēģina aizplīvurot sevi un savas dabiskās dziņas.
Tu teici, ka šis stāsts ir sabiedrības spogulis. Pēc tā, ko mēz zinām par filmu, šis spoguļattēls sabiedrībai nav īpaši glaimojošs. Kā ir dzīvot sabiedrībā pēc tā, kad esi to redzējis?
Kādam varētu likties, ka pēc tā visa manī ir jābūt nepatīkamām mielēm un lielai netīrības sajūtai. Tā varētu uzskatīt tie, kas saka, ka filmas varoņi nav sabiedrības locekļi, bet kaut kas zemāks. Mums apkārt, šajā pilsētā, valstī un sabiedrībā, ir tik daudz liekuļu, ka man komunicēt ar vienu otru no šīs filmas varoņiem bija daudz interesantāk nekā ar daudziem līdzās esošajiem pseidointelektuāļiem.
Šie cilvēki ir daudz vitālāki un foršāki. Tas, ka viņi ir vāji un padodas savām dziņām un tieksmēm, ir viena lieta, bet viņos ir brīvības sajūta un patiesības grauds - viņi dzīvo bez maskām, un no tā var pamācīties un atcerēties, kas ir dzīve kā tāda. Iespējams, ka šī filma cilvēkiem varētu palīdzēt noraut sociālās maskas.
Pēdējo gadu laikā Latvijas dokumentālajā kino tā ir nebijusi situāciju, kad kāda filma pirms tās nonākšanas uz ekrāniem jau radījusi šādu ažiotāžu.
Šī filma bija domāta kā provokācija, bet labā nozīmē - ieskatīties acīs patiesībai. Šīs filmas vēsts liek cilvēkam izvēlēties, vai viņš vēlas par to domāt un uz to skatīties. Man ir aizdomas, ka tieši šie lielie brēkas cēlāji grib noskatīties šo filmu.
Ģimenes lieta nav skatīšanās uz nepatīkamu situāciju no augšas vai no malas, un filmas mērķis nav šausmināties par situāciju un apzināties, ka mēs, paldies dievam, neesam tajā situācijā - tas ir ļoti intīms stāsts ar personiska rakstura dialogiem, kurās tiek izrunātas lietas, ko parasti kameru priekšā neviens nedara.
Kā tu panāci šo atklātību no filmas varoņiem?
Veidojot filmu par Rīgas intelektuāļu privāto dzīvi, mēs nekad nedabūtu tik godīgas atklāsmes. Filmas varoņiem nav sociālās maskas, viņiem nav stereotipu, ka viņu dzīves ekrānā tiks pasniegtas sašķobītas un sagrozītas. Viņiem nav nekādas pieredzes ar to visu, un tāpēc viņi ir tik patiesi un tīri.
Tev pārmet arī filmas varoņu cienāšanu ar alkoholu, tādejādi provocējot viņus un ietekmējot filmas gaitu. Ko tu atbildētu uz šiem pārmetumiem?
Pirmkārt, būtu jāatvēsina tie cilvēki, kuri domā, ka es pirms astoņiem gadiem esmu savedis kopā māsu un brāli, domājot par lētu slavu desmit gadus uz priekšu. Otrkārt, es nedomāju, ka lietot alkoholu nelielos daudzumos ir kaut kas nosodāms. Arī es pats reizēm labprāt iemalkoju. Nav noslēpums, ka daļa no filmas varoņiem ļoti labprāt lieto alkoholu, un, ja mums kādā filmēšanas reizē līdzi bija alus, es uzskatu, ka ir tikai pieklājīgi padalīties ar šiem cilvēkiem, kuri tik daudz ziedo šīs filmas labā.
Ar ko tu nodarbojies bez filmu radīšanas?
Es nezinu, vai to var nosaukt par hobiju, jo pēdējā laikā tas aizņem pārāk daudz laika - tā ir mūzika. Es nesaprotu, kā tas ir gadījies, bet festivālā LabaDaba augusta sākumā es spēlēšu trīs grupu - Suņa stundas, DODO un Dzelteno pastnieku - sastāvos. Tā radošā dzīve man ir ar vienu kāju ekrānā, ar otru - mūzikā.
Kā tev izdodas apvienot šīs abas nodarbes, kas katra prasa daudz enerģijas un radošā potenciāla?
Darot vienu, es atpūšos no otras nodarbes. Ja tu nodarbojies ar mūziku, tā neizbēgami uzlādē. Ierakstījis dziesmu, es pēc tam varu svaigiem spēkiem pieķerties filmēšanas darbiem un nedarbiem. Mūzikas pasaule sakārto. Ar to nodarbojoties, tu vari kļūt spēcīgāks ekrāna mākslās. Un otrādi. Šīs lietas viena otru papildina.
Manā dzīvē gan izpaliek fiziskās aktivitātes. Iedomājies, cik daudz cigarešu ir izpīpēts, nodarbojoties ar filmu un mūzikas radīšanu, un cik alus kausu iztukšots. Būtībā gan mūzika, gan kino ir ļoti kaitīgi ieradumi, tāpēc esmu sācis arvien vairāk braukāt ar velosipēdu.
No kurienes tev ir šī enerģija?
Manu dzīvi šajā mežonīgajā skrējienā ir ielikusi iepriekšējā filma Viktors, ko veidoju - tas bija stāsts par puisi, kurš atgriežas mājās pēc laimes meklējumiem ārzemēs un uzzina, ka sieva ar meitiņu viņu pamet, bet nedaudz vēlāk viņam tiek atklāts neārstējams vēzis un viņam ir jāmirst. Pavadot laiku kopā ar puisi, kuram drīz ir jāaiziet no šīs pasaules, tu saproti un sajūti, ko nozīmē katrs mirklis.
Mango piedāvā noskatīties filmas Ģimenes lieta treileri.
Seko "Delfi" arī Instagram vai YouTube profilā – pievienojies, lai uzzinātu svarīgāko un interesantāko pirmais!
