Mūziķis, dzejnieks un viens no Latvijas lielākās mūzikas ierakstu kompānijas Mikrofona ieraksti (MicRec) dibinātājiem Guntars Račs visiem saviem nelabvēļiem par apgrūtinājumu plāno turpināt darbu mūzikas biznesā vēl vismaz divdesmit gadu.
Viņš aktīvi darbojas mūzikas biznesā, ne tikai būdams MicRec repertuāra direktors un muzicējot kopā ar bet bet, bet arī sacerot dziesmu tekstus daudzām citām grupām, turklāt viņa tuvākajos plānos ietilpst jauna bungu komplekta iegāde.
Račs ir laimīgi precējies ar Mis Rīga 88 titula ieguvēju Sintiju Jenerti, ar kuru kopā audzina meitu Odriju Aleksandru, kuru Račs labāk redzētu kā juristi, kas palīdzētu viņam biznesā nevis uz lielās skatuves.
Kā ierakstu kompānijai klājas šajos grūtajos laikos, kad mūzikai un izklaidei cilvēki tērē aizvien mazāk naudas?
Nekas jau spožs nav. Mūs sit no visām pusēm - ir gan formāta maiņa, gan interneta iespējas, kas bez maksas piedāvā cilvēkiem dalīties ar saviem failiem, kas, protams, graujoši ietekmē mūsu pārdošanu, tad paceltais PVN. Un pats kritiskākais ir, ka cilvēkiem vienkārši nav līdzekļu, ko tērēt izklaidei. No sākuma viņi domā par pārtiku, par parādu atdošanu, pēc tam tikai par visu pārējo. Mēs, protams, to visu ņemam vērā un mācāmies izdzīvot šajos apstākļos, lai gan sakarā ar formāta maiņu mums visu laiku ir tādi izdzīvošanas apstākļi, tomēr mēs atrodam veidus un strādājam visās frontēs - gan ar autoriem, gan izpildītājiem, gan ar koncertiem, gan visādām citādām blakus lietām, lai tomēr savu biznesu uzturētu.
Kuri no latviešu izpildītājiem jums pašam ir sirdij tuvāki?
Man visi ir mīļi pa savam, un es nevienu tādu atsevišķi negribu izcelt, jo man ir vismaz kādi divdesmit aktuāli mākslinieki, ar kuriem es ikdienā strādāju, nemaz nerunājot par mūsu katalogu, kur ir vēl kādi simts mākslinieki, ar kuriem mēs esam strādājuši.
Daudz enerģijas un laika mēs savulaik esam ieguldījuši Prāta vētrā. Jāsaka, ja mēs nedomātu ar milzu cerībām, ka kaut kas notiks, tad par to naudu, kas ir ieguldīta, mēs abi īpašnieki (Elita Mīlgrāve ir MicRec līdzīpašniece. - Red. piez.) varētu vismaz katrs sev vienu kārtīgu savrupmāju uzcelt, bet mēs to nevienā mirklī nenožēlojām, jo tas mums atvēra daudz sakaru pasaulē, kurus mēs izmantojam joprojām. Un galu galā viņi bija un ir arī labi draugi, ar kuriem mēs varējām gan par biznesu runāt, gan taisīt visādas blēņas.
Nedrīkstu teikt, ka tā ir viena no manām labākajām māksliniecēm, bet šobrīd es lieku lielas cerības uz Ellu. Šis gads viņai būs ļoti nozīmīgs. Tā kā es esmu no Liepājas, tad tīri emocionāli man mīļi ir Liepājas brāļi, Līvi, gan Fomins, gan Kleins, [Andris] Ērglis no jaunajiem. Visi viņi man ir labi draugi, un cenšos ar viņiem strādāt.
Runā, ka biznesā nav vietas draugiem. Vai jums nav grūti strādāt ar saviem draugiem? Vai tieši dēļ tā nerodas kādi konflikti?
Tas ir labs jautājums, bet es ar to esmu ticis galā. Teikšu godīgi, noslēgt līgumu ar savu draugu vienmēr ir ļoti grūti, bet varbūt arī tieši tāpēc, ka es līgumos neatļaujos likt neko tādu, kas būtu tikai par labu vienai pusei un par sliktu otrai pusei, man nav bijuši šie konflikti. Ja es būtu kaut kāds neģēlis un liktu līgumos kaut ko tikai sev super izdevīgu, tad es visus šos draugus šajos gados būtu zaudējis. Es viņus neesmu zaudējis, neskatoties uz to, ka daži savstarpēji kaujas.
Es jebkuram no saviem māksliniekiem varu jebkurā diennakts laikā piezvanīt, un es nesaņemšu pretī kaut kādu: "Ko tu, cūka, zvani nakts vidū?!" Tajā ziņā es varu justies mierīgi. Ar tiem, ar kuriem man ir kaut kādi konflikti, ar tiem man nav līguma. Ir bijuši vairāki tādi gadījumi, kad tīri personīgi nespējam saprasties, divi pretpoli, un pat, ja es redzu, ka tas būtu mums izdevīgi, tas nav iespējams, jo kaut kur pa vidu ir arī radošs process. Tas nav tikai pirkt - pārdot.
Jau kopš piecpadsmit gadiem jūs esat arī dzejnieks. Kāda tagad ir nozīme dzejai jūsu dzīvē?
Nu jā, es esmu šauri specializējies dziesmu tekstu rakstīšanā, un es esmu laimīgs, ka tāda iespēja man joprojām ir, un dziesmas top. Ja agrāk es rakstīju varbūt vienu tekstu dienā, šobrīd, lai uzrakstītu vienu labu dziesmu tekstu, paiet trīs, četras dienas - pārdomāju, pārrakstu, laboju un tamlīdzīgi. Tas ar gadiem laikam visiem raksturīgi - paškritika vienkārši palielinās. Es tiešām rakstu ļoti daudz un zinu, ka, dažas radiostacijas ieslēdzot, ja ne katra piektā, tad sestā, septītā dziesma noteikti ir mana. Piedāvājums rakstīt ir milzīgs, es parasti neatsaku, bet nespēju arī visiem izpalīdzēt, jo pie lielāka apjoma, protams, cieš arī radošās lietas. Parādās brāķi un visādas muļķības.
Kur jūs smeļaties iedvesmu aizvien jauniem tekstiem?
Nu, redz, man ir tāds darbs. Es klausos mūziku katru dienu gandrīz obligātā kārtā, jo mēs strādājam ar saviem partneriem pasaulē - EMI [Records] - un daudzām citām kompānijām, kas savas dziesmas piedāvā, teiksim, Latvijas mūzikas tirgum. Un, pirms mēs to piedāvājam tirgū, mums ir tā ekskluzīvā iespēja pirmajiem to noklausīties - vai tas būs Coldplay jaunais albums vai Eimija Vainhausa. Tas ir tā kā, piemēram, ja kāds rakstnieks izlasa cita autora grāmatu, viņš neviļus no tā ietekmējas, viņš ir saņēmis jaunu informāciju. Un tāpat arī es, noklausoties jaunu albumu, saņemu jaunu informāciju no ļoti labiem dziesmu autoriem, kas ir radījuši konkrēto albumu. Tas arī mani ietekmē un iedvesmo. Es izlasu arī dziesmu tekstus, mācos no tiem, es arī joprojām ik pa divām, trim dienām pārlasu šo to no Boba Dilana tekstiem un atrodu kaut ko jaunu.
Jūs ar tādu entuziasmu stāstāt par savu darbu...
Es vienkārši esmu laimīgs par to, ko es daru. Es nevaru to pat saukt par darbu. Tā ir mana aizraušanās jau ilgu laiku. Man būtu ārkārtīgi žēl, ja šajos ekonomiskajos apstākļos man būtu jāmeklē kas cits. Es ceru, ka tāds brīdis nepienāks un es varēšu visu laiku to darīt - klausīties mūziku un radīt mūziku, un palīdzēt citiem to radīt. Nu kas var vēl būt skaistāks?
Zināms, ka šovbiznesā esošajiem cilvēkiem nepieciešama ārkārtīgi liela enerģijas deva, lai nesalūztu. Ārzemēs, šķiet, ir pavisam normāli, ka slavenības bieži vien mierinājumu un enerģiju meklē narkotikās, bet pie mums to krietni asāk nosoda...
Es piekrītu, ka, apskatoties, piemēram, pie kādas slodzes un kādā vecumā uzstājas tā pati Madonna, Igijs Pops vai Ozijs Osborns... Es nezinu, vai tur ir saruna par klasiskām narkotikām, bet tur ir stimulatori un stingra kontrole par to, kas, kā notiek, un ir vajadzīgi papildu enerģijas avoti. Tas ir vairāk nekā skaidrs. Un, paskatoties uz Rolling Stones, piemēram, - viņi, manuprāt, ir izmēģinājuši visu savā dzīvē un turas. Šobrīd viņi ir tādas ikonas, ka, lai arī ko viņi darītu, tas viss būs forši un interesanti cilvēkiem.
Ar nožēlu jāsecina, ka arī man ir vairākas paziņas, ļoti talantīgi cilvēki, kas ir ar šo lietu joprojām slimi vai pārcietuši, un man viņus ir ļoti žēl. Es tur neko nevaru palīdzēt, lai arī kā censtos. Tā ir ārkārtīgi grūti pārvarama lieta.
Kādas jums pašam ir attiecības ar kaitīgiem ieradumiem?
Man ar kaitīgiem ieradumiem ir tā, ka es jau kādu laiku nesmēķēju. Es to esmu darījis tikpat ilgu laiku, cik laikam neesmu darījis. Narkotikas Liepājas periodā mūzikas skolā ar dažiem saviem kolēģiem vienreiz pamēģināju. Paldies Dievam, bija ārkārtīgi slikts rezultāts. Pēc tam likās, ka pagalam būšu. Tas man atstāja iespaidu uz visu mūžu, man ir bail no tādām lietām. Paldies Dievam, tiešām, tam nelaimīgajam gadījumam, kas ar mani notika. Alkoholu es nelietoju ilgstoši, kādus gadus padsmit. Tagad man patīk sarkanvīnu iedzert. Jā, šad tad, bet es nekad neesmu noreibis, neesmu lietojis tādā daudzumā. Savulaik Liepājas laikā esmu to izbaudījis pietiekamā daudzumā, lai arī no tā tagad baidītos, tā kā esmu mācīts un rūdīts diezgan labi. Līdz ar to no šāda viedokļa es neesmu pārāk interesants.
Kāda ir jūsu attieksme pret skaistumkonkursiem? Jūsu sieva Sintija reiz tādā piedalījās...
Mana attieksme, protams, mainījās tajā brīdī, kad es iepazinu Sintiju. Šobrīd to uztveru tā neitrāli. Es nenoliedzu un no sajūsmas arī nespiedzu par to. Ja ir pasaules Miss World, es noteikti skatos, tas ir interesanti skatīties uz skaistiem cilvēkiem, tas arī ir šovs.
Man diemžēl jāsecina, ka mūsu pašu Mis Latvija kūrētāja [Inta] Fogele dara visu, lai šo te pasākumu diskreditētu visos iespējamos veidos, sākot jau ar savu publisko darbību, beidzot jau ar to, ka tas tika pārvērsts tādā tūrisma, atpūtas līmenī. Manuprāt, ja taisa tādu konkursu, tad lai taisa ļoti skaistu, smuku kaut vai reizi trijos gados, bet tepat Latvijā, nevis vienkārši ekonomiski izdevīgi brauc sauļoties. Manuprāt, Inta sevi izsmēlusi tajā jomā un turpina darboties, bet citiem neatdod grožus. Ceru, ka viņa neapvainosies, bet no malas skatoties, tāds iespaids rodas.
Kā aizpildāt savu no mūzikas brīvo laiku?
Man patīk boulingu uzspēlēt, satikties ar draugiem, patīk šad tad izbaudīt labu virtuvi kādā labā restorānā Latvijā vai ārzemēs. Man ļoti patīk arī ceļot. Bet, tā kā mums tagad ir meita, kurai ir piecarpus gadu, un es esmu galvenais viņas draugs, tad, protams, viss mans brīvais laiks šobrīd ir pakārtots viņai un viņas vēlmēm. Un viņas vēlme ir viena - izklaidēties. Kā jau visi bērni, viņai vajag rotaļas, vajag izklaidi, vajag uzmanību. Tā kā šobrīd es cenšos būt labs tētis savai meitai, tā ir mana centrālā izklaide, un es to nemaz nenožēloju. Viņa jau pa savam arī māca skatīties uz lietām no citas puses. Viņa ietekmē arī to, ka es tagad labprāt šo to uzrakstu arī par bērnu tematiku (Račs ir izdevis divas dzejoļu un bilžu grāmatiņas bērniem. - Red. piez.). Manos plānos ir uzrakstīt arī kādu bērnu grāmatu.