Stiliste, veikala Moodroom īpašnieces un TV3 šova Dejo ar zvaigni 3 dalībniece Dana Dombrovska (attēlā) neslēpa sarūgtinājuma asaras, kad viņa ar savu skatuves partneri Aleksandru Aļošinu tika izbalsota no deju šova. Lai gan daži mediji jau paguvuši Danu arī reālajā dzīvē salikt pārī ar Aleksandru, Dana atklāj, ka šobrīd viņa ir tajā dzīves posmā, kad vīrieti nevajag blakus tāpēc vien, lai viņa justos drošībā.
Tu neslēpi emocijas, kad tevi un Aleksandru izbalsoja no šova. Vai tomēr vajadzēja, visiem redzot, raudāt?
Asaras bija absolūti sievišķīgi un cilvēciski, jo emocija ir - tā nevar nebūt. Es neturu ciet emocijas: aizgāju, nobirdināju kādu asariņu, tad padomāju, ka man jau vēl ir iespēja dejot. Lai arī Aleksandrs uz āru nepauda savas emocijas, bet redzēju, ka iekšēji viņam tas pārdzīvojums bija ilgāk nekā man.
Tāpēc, ja vienmēr ir sajūtas un emocijas, un ja sajūties bēdīgs vai skumjš, tad vajag to pieņemt un likt uz āru, nevis apslāpēt un izlikties, ka nekā tāda nav. Ja arī kādreiz esmu apslāpējusi emocijas, tas ne ar ko labu nebeidzas. Tas ir kā aizslēgts skapis, un kādā brīdī vienalga tās emocijas nāks ārā un vēl ar lielāku spēku. Un ja vēl tās ir sliktās emocijas, tad ir pavisam čābīgi, jo labās emocijas jau mēs nebaidāmies izrādīt, bet ar sliktajām ir mazliet savādāk.
Vai vēlies atgriezties šovā?
Visi, visi dejotāji ir kļuvuši mīļi, un ir tāda sajūta, ka mēs būtu pionieru vai skautu nometnē, un visi par kaut ko vienu trīc un deg, un iestājas. Nekas jau vēl nav beidzies, jo vēl priekšā ir atgriešanās raidījums. Un tagad mums ir kārtīgs stimuls, lai atgrieztos šovā, jo gribas vēl ilgāk padejot.
Man jau vispār ļoti patīk pa dzīvi cīnīties, un tagad tā cīņa dubultojas. Īstenībā es galīgi neesmu bēdīga par pašreizējo risinājumu šovā, jo man ir ticis gan sāls, gan cukurs, gan citroniņš – visas garšas. Piesātināts pasākums - tā kā ir ļoti interesanti. Deju šovs priekš manis tagad pieņem apgriezienus.
Tu jau no bērnības sapņoji dejot un šovā neslēpi, ka tavs sapnis beidzot ir piepildījies.
Var jau arī vienā brīdī pārdegt no tā, ka visu mūžu manī tik ļoti, ļoti tā liesmiņa ir degusi un pēkšņi aizdegas tā lielā liesma un es varu tajā izpausties, kas manī ir gruzdējis. Tiesa, viss šis šovs un dejošana prasa ļoti daudz enerģijas un spēku un vienā brīdī iestājas nogurums, kas to mirdzumu apslāpē.
Tagad, kad gatavojamies atgriešanās šovam, man ir sajūta, ka mani vēlas kosmosā palaist, jo pasadobli dejosim asi un spēcīgi. Domāju, ka parādīšu, ka neesmu tikai romantiska plivinātāja, bet manī ir arī asums un raksturs, un es varu piecirst kāju.
Interesanti arī sevī atrast citas šķautnes. Piedaloties šova pirmajā raidījumā, man likās, ka esmu princese, kas nokļuvusi pasakā, bet, no malas skatoties, nebija tik liela tā pasakas sajūta. Tāpēc man liekas, ka nevis skatītājiem, bet pašiem dalībniekiem šis šovs ir kā svētki.
Vai arī reālajā dzīvē ar Aleksandru tev ir izveidojušās romantiskas attiecības?
Tā jau visiem liekas - mēs vienkārši pēc būtības esam romantiski cilvēki. Un varbūt tāpēc kādam tā liekas. Nē, jauna mīla nav dzimusi, nekā tāda. Tā mīla ir dejā. Aleksandrs ir labs skolotājs un jauks cilvēks. Neslēpšu, ka arī vizuāli mēs esam saskanīgs pāris – tāds sievišķais tandēmā ar vīrišķo. Aleksandrs par mani ir tikai gadu vecāks, ideāls skatuves pāris. Mēdzam arī par dzīvi parunāt, bet lielākoties par deju.
Cik es tevi pazīstu, tu nemitīgi esi skrejoša, apkrāvusies ar dažādiem darba pienākumiem. Tu vispār proti atpūsties?
Nē, nezinu gan, ko nozīmē pilnvērtīga atpūta. Dažreiz man pašai liekas - ak, šausmas! Pēdējā pusgada laikā neesmu bijusi pie dabas, pie jūras vai mežā, neviena brīva diena nav bijusi. Es pat nezinu, kur es ņemu spēku. Man jau patīk būt dzīves mutulī un enerģija rodas pati no sevis. Jā, bet brīvdienas man pietrūkst. Un pilnvērtīgas brīvdienas ir tikai tad, kad esmu kopā ar dēlu.
Nezinu, es laikam nemāku pateikt – nē. Lielākoties es arī uzņemos visu to darīt, ko man piedāvā, pat neapdomājot to, kā es visu paspēšu izdarīt. Diemžēl vai par laimi es katru darbiņu daru līdz kaulu smadzenēm, līdz maksimuma labi, cik vien varu izdarīt. Pamatā jau no tā cieš mans dēls Kristofers, kas māmiņu redz mazāk vai arī redz mani nogurušu. Tāpēc man ir jāiemācās dažreiz pateikt – nē.
Tev neapgrūtina dzīvi tas, ka mediji tevi regulāri piesaka kā mūziķa Andra Kiviča dēla māmiņu?
Nu, ko tur padarīsi, tāda birka man ir. Protams, es katru reizi priecājos, kad manu vārdu nenosauc kopā ar viņa vārdu, jo tad man liekas, ka esmu pelnījusi būt pati par sevi, jo būt par Andra Kiviča dēla māmiņu nav vienīgais, ko es šajā dzīvē esmu izdarījusi. Galu galā tas arī ir mans dēls.
Taču neuztrauc, ko par mani raksta. Jo tas vārds, par ko es katru dienu domāju, ir pazemība. Es nekādā gadījumā negribētu savā dzīvē kaut ko tādu piedzīvot kā lepnība vai iedomība. Tāpēc nejūtos pārāka par saviem draugiem sētniekiem, kas tīra mana veikaliņa apkaimē un neko nemainīs fakts, ja arī viņi nebūs uz avīžu pirmajām lapām. Katrs atrodas savā vietā un savā lauciņā. Un es nejūtos pārāka, ka par mani raksta mediji.
Vai tu ar Andri sazinies un vai viņš zina, ka tu piedalies deju šovā?
Jā, viņš ļoti jūt līdzi un pārdzīvo, un zvana. Viņš skatās internetā deju šova tiešraidi. Pēc tam, kad mūs izbalsoja, viņš jau bija zvanījis savai mammai un jautājis, kas te notiek, kāpēc tā? Viņš jūt līdzi. Esmu arī no Andra saņēmusi komplimentus, bet ne tik ļoti par dejošanu, kā par izskatu, bet... lai tas paliek...
Tu esi brīva sieviete?
Man nav nopietnu attiecību šobrīd. Kādreiz man tā nebija un bija ļoti vajadzīgs vīrietis blakus, bet, ejot cauri diezgan lielām grūtībām un pārdzīvojumiem, beidzot esmu nonākusi līdz tam, ka varu būt pati par sevi. Tas ir neaprakstāmi labs stāvoklis. Un ja reiz būs attiecības, tad vairs nebūs kā iepriekš, jo attiecības būs kā viena no lielajām un daudzajām lietām, kas ir manā dzīvē, un tas nav viss.
Man ir dēliņš, man ir darbiņš, esmu es pati un varbūt vēl arī vīrietis. Šobrīd es dzīves sāli jūtu pašā dzīvošanā, un man nav vajadzīgs vēl kāds, lai labi justos.
Seko "Delfi" arī Instagram vai YouTube profilā – pievienojies, lai uzzinātu svarīgāko un interesantāko pirmais!
