Jau desmit gadus viņš strādā Latvijas avīzē, reizi nedēļā zīmē karikatūras Sporta avīzē, tāpat darbojas žurnālā FHM, kur bieži atrodami pikantāki Gata zīmējumi. Starp citu, Gatis Šļūka ir viņa īstais vārds, nevis pseidonīms, kā daudzi domā.
Kā sākās tava aizraušanās ar karikatūrām?
Tas bija ļoti sen, jau skolas laikā. Tajā laukā daudzi kladēs visu ko zīmēja, bet, kad skola beidzās, meta mieru tādām nodarbēm. Es centos to turpināt. Kad mācījos 9. klasē, aizsūtīju savas karikatūras uz žurnālu Sakaru vēstis. Biju sazīmējis šo to par stabiem un vadiem, jo mani vecāki strādāja sakaru jomā. Toreiz saņēmu pirmo honorāru par karikatūru publikāciju. Tad bija baigais rāviens turpināt, jo, redz, kāds to bija novērtējis.
Skolas laikā vairāk zīmēju visādas situācijas - seju bija mazāk. Atceros, ka viens klasesbiedrs zaga man zīmējumus. Es zīmēju vienā blociņā, un viņš plēsa tos ārā. Biju baigi nikns par to. Tajā laikā, starp citu, no žurnāla Zīlīte pārzīmēju komiksus un par mazu naudiņu tos pārdevu skolasbiedriem.
No kā tolaik smēlies iedvesmu un idejas?
Kādreiz bērnībā krāju markas. Visādas dīvainās valstis drukāja markas ar Disneja zīmējumiem. Atbraucu uz Rīgu, aizgāju uz marku veikalu, apskatījos un sapirkos. Tad mājās pārzīmēju uz lielākiem izmēriem. Protams, manas autoritātes bija Ēriks Ošs un Gunārs Bērziņš, lai gan ir daudz kas, kas mani ietekmēja, kaut vai košļājamo gumiju papīriņi ar Donaldu Daku.
Vai esi arī kaut kur profesionāli apguvis karikatūru zīmēšanu?
Pabeidzu Latvijas Mākslas akadēmijā grafikas nodaļu, bet tur neko tādu nemācīja. Varbūt kāds karikatūrists kaut kur individuāli māca, nezinu. Reiz man jautāja, vai es akadēmijā karikatūru nodaļā esmu mācījies (smejas). Nekā tāda nav. Akadēmijā apgūtais noteikti palīdz karikatūru radīšanai, bet daudz ko no tur mācītā karikatūrās bieži vien nemaz nevajag.
Tu savās karikatūrās attēlo gan sociālus un politiskus jautājumus, zīmē sporta un erotiskās karikatūras. Kura no tēmām tev pašam ir iecienītākā?
Politika man noteikti nav tā tuvākā tēma. Agrāk vairāk nācās zīmēt sadzīviskās karikatūras, bet tagad politikā tik daudz kas notiek. Pašam man patīk visādi sadzīviskie joki, arī sporta tēmas. Manuprāt, politiskie joki un politiķu sejas pārsvarā ir tādas bišķiņ depresīvas. Vienkāršs, labs humors man patīk labāk.
Kā tev rodas idejas karikatūrām?
Piemēram, uz Latvijas avīzes redakciju nāk vēstules par aktuālām tēmām. Reizēm ir tā, ka lasītājs uzrakstīto ir domājis nopietni, bet man tas liekas smieklīgi, un uzreiz varu uzzīmēt. Parasti tur ietvertas tādas prātulas vai teikumi, kam pieķerties. Otrs variants ir, kad nedēļas beigās sēžu un skatos, kas pa nedēļu noticis un domāju, kas tur tāds varēja būt, ko varētu uzzīmēt. Tagad jau atkal sāksies karikatūras par kūlas dedzināšanu, bļitkošanu un sulu tecināšanu - parastās pavasara tēmas, par kurām gadu gaitā sakrājušies daudzi zīmējumi.
Vai ir lietas, kuras tu nekas neattēlotu karikatūrā?
Melnais humors man patīk diezgan labi, bet arī tur ir robežas. Cenšos vadīties pēc principa - jo trakāk, jo labāk, bet laikam palieku vecāks un prātīgāks, un tagad biežāk aizdomājos, varbūt kaut ko nezīmēt. Man nepatīk tādi prasti „brūnie" joki. Ir jau zīmēts arī „tualetes humors", bet ne jau tā, ka vienos mēslos. Tas man baigi nepatīk.
Vai esi kādreiz saņēmis sūdzības par savām karikatūrām no tajās attēlotajiem?
Nesen uzzīmēju [ministru prezidentu Valdi] Dombrovski, un lasītāji sūtīja vēstules ar sūdzībām - kā var zīmēt Dombrovski nevis Zalānu. Cilvēki domā politiķu vietā, kam kas varētu nepatikt. Tas man likās dīvaini.
Vienreiz bija pienākusi oficiāla vēstule no kaut kādas Latgales organizācijas par to, ka vienā karikatūrā bija pieminēts vārds „čangaļi". Es pārsvarā šādas lietas uztveru ar humoru. Arī komentāri internetā mani satrauc mazāk. Agrāk pārdzīvoju, bet ar laiku āda paliek biezāka.
Cik ilgu laiku tev prasa vienas karikatūras radīšana?
Nekad jau nevar zināt, cik ātri atnāks ideja. Vienas karikatūras uzzīmēšanai man vajag stundu, bet sarežģītākos gadījumos - apmēram četras stundas. Zīmēju ar roku, ar zīmuļiem, citas pēc tam datorā nedaudz apstrādāju. Datorā pa taisno zīmēt vēl neesmu piešāvies. Turos pie klasiskām vērtībām - zīmuļa un papīra.
Kura no paša zīmētājām karikatūrām ir mīļākā?
Nē, tādu man nav. Tad, kad kādreiz vajag atlasīt kādas bildes izstādei vai kam citam, ir grūti. Mēnesī sanāk uzzīmēt 30-40 karikatūras, un pa gadiem ir sakrājušās daudz kurpju kastes pilnas ar zīmējumiem.
Vai idejas piefiksē arī, piemēram, ejot pa ielu?
Jā, ja kas iešaujas prātā, pierakstu telefonā. Ja ideja nav pierakstāma, uzmetu skici. Piemēram, pa televizoru redzu Zatleru un pamanu kaut ko īpaši raksturīgu, ko līdz šim neesi piefiksējis, tad uzšņāpju uz papīra.
Vai Latvijas karikatūristi savā starpā komunicē, apmainās idejām, satiekas?
Kad Dadzi atjaunoja, visi savācās kopā, bet tad, kā man un vēl dažiem likās, šis žurnāls aizgāja nepareizā virzienā. Tagad katrs rušinās savā nodabā. Karikatūristi savā ziņā ir noslēgti tipiņi. Tagad sāk rasties jaunā paaudze. Reizēm man draugiem.lv vai citādi jaunieši sūta savus zīmējumus, lai paskatos un novērtēju.
Kuru no Latvijas politiķiem tev ir visvieglāk zīmēt?
Viena no sejām, ko visvieglāk ir uzšņāpt, ir Godmanis. Tās sejas jau laika gaitā karikatūrās mainās. Ja izdodas vienreiz atkost, tad var štancēt. Šlesers man nekad nav īsti sanācis. Zatlers arī izmainījies - nevar salīdzināt, kāds viņš bija pirmajās karikatūrās un kāds ir tagad, jo biežāk redzu viņu pa televizoru, un tad nākas šo to pamainīt. Dombrovskis arī it kā nav tāds sarežģītākais tips. Laika gaitā, kad cilvēku bieži redzi bildēs vai televīzijā, galvā izveidojas tēls, kādam viņam jāizskatās karikatūrā. Citreiz skatos uz cilvēkiem, kurus nemaz nevajag zīmēt un saprotu, ka šo būtu viegli zīmēt.
Karikatūru zīmēšana ir tavs pamatdarbs, vai ne? Vai ar to Latvijā var nopelnīt?
Jā, tas man ir pamatdarbs. Jāsit jau laikam pie koka, bet par peļņu pagaidām nesūdzos. Kad sēdi un pa stūriem zīmē ķiņķēziņus, tad ir citādi, bet, ja jau var ar to nopelnīt, tad ir labi.
Seko "Delfi" arī Instagram vai YouTube profilā – pievienojies, lai uzzinātu svarīgāko un interesantāko pirmais!
