Andris Grūtups: Es neatzīstu villas Kiprā

Oktobra beigās Rīgas Latviešu biedrības namā pirmizrādi piedzīvoja pēc jūsu grāmatas motīviem uzņemtā dokumentālā filma Ešafots. Soda izrāde, kas uz visiem, kas filmu jau redzējuši, atstājusi ļoti spēcīgu iespaidu. Kā pats vērtējat paveikto?

Domāju, ka filma ir ļoti labi uztaisīta. Es aprunājos ar cilvēkiem no malas, kuri filmu jau redzējuši, un visiem filma ir patikusi un atstājusi labā nozīmē graujošu iespaidu. Es domāju, ka varu būt apmierināts.

Filmu Ešafots komponists Mārtiņš Brauns raksturoja kā stāstu par tiem, kas pazaudējuši Dievu. Kādas ir jūsu attiecības ar Dievu?

Esmu padomju laika cilvēks, kurš visus skolas un augstskolas gadus tika pakļauts ateisma propagandai. Padomju gados pat kopā ar saviem vecākiem nekad neesmu gājis uz baznīcu. Manī ir zināma bijība, un es saprotu, ka pasaulē eksistē daudz globālākas likumsakarības par tām, ko māca skolā un augstskolā. Domāju, ka eksistē likumsakarības, kuras ir ieliktas Bībelē, bet es tās, protams, zinu ļoti pavirši, jo man tās nekad nav mācītas, bet esmu centies pats tās apgūt. Kad strādāju pie grāmatas Beilisāde par ebreju rituālslepkavībām, biju spiests lasīt ļoti daudz ko no svētajiem rakstiem. Es saprotu, ka pasaulē bez dažādām zinātnes disciplīnām ir likumi, ar kuriem jārēķinās. Tāda ir mana attieksme pret Dievu.

Vai filmas Ešafots laikā saskārāties ar kādām represijām?

Es domāju, ka [filmas scenārija autors Ilmārs] Latkovskis bija nedaudz sabijies. Arī pirmizrādes dienā viņš pa zāli staigāja bālā ģīmī. Es nenodarbojos ar ielūgumiem, bet man bija sajūta, ka kāds vai kādi ir aiz muguras pastrādājuši. Es pieļauju, ka tas bija kāds no ebreju vēsturniekiem, kuri mēģināja panākt, lai cilvēki neiet uz šo filmu, kas būšot tendencioza un antisemītiska, jo tāda bija arī grāmata.

Antisemītisku attieksmi piedēvē gandrīz visām jūsu grāmatām.

Antisemītiska nav neviena no manām grāmatām. Lai man kāds izskaidro šī jēdziena zinātnisko pamatu. Es domāju, ka tāda seguma nav. Bet, runājot par filmas Ešafots. Soda izrāde pirmizrāde, es domāju, ka aizkulisēs tika strādāts, lai cilvēki, ja vien viņi nevēlas sabojāt savu reputāciju, uz filmu nenāk.

Sākts darbs pie filmas pēc jūsu noveles par leģendāro latviešu laupītāju Ansi Kaupēnu motīviem.

Jā, pie filmas par Kaupēnu strādā Māris Ozoliņš - ļoti enerģisks un talantīgs cilvēks. Viņš darbu ir sācis jau sen, un filmai par Kaupēnu jābūt gatavai 2009. gada beigās. Ozoliņš ar tādu iniciatīvu nāca pie manis, un loģiski, ka es filmas pēc savu darbu motīviem arī praktiski atbalstu.

Vai top kāda jauna grāmata?

Jā, es šobrīd vācu materiālus un liecības jaunai grāmatai par kādu padomju laiku lietu, bet konkrētāk runāt pagaidām negribu, jo esmu māņticīgs. Lieta ir ļoti interesanta, bet cits jautājums ir tas, vai man pietiks spēka un vai izdosies uzrakstīt interesanti.

Pirms kāda laika pašmāju medijos tika izplatīts jūsu sponsorēts reklāmas video, kurā latvieši bija aicināti palikt dzimtenē. Kāpēc tas bija nepieciešams?

Man ir bažas, ka šādā veidā mēs izsijāsim visu nāciju. Ja mēs pasēsim nāciju, mēs zaudēsim arī valsti. Problēmas būtība nav globalizācijā, bet pašā nācijā. Vienmēr vajag vainu meklēt pašiem sevī. Man ir lielas bailes, ka mēs, nenovērtējot šo procesu, varam pazaudēt valsti, tāpēc arī par to uzstājos un ziedoju šiem klipiem naudu.

Jums nav bail, ka šis brīdis, kad apturēt latviešu aizbraukšanu, jau ir nokavēts?

Es esmu padomju laika bērns, un tolaik mācīja, ka labot kļūdas nekad nav par vēlu. Es pie tā arī turos un uzskatu, ka nekad nav par vēlu ietekmēt procesu. (Smejas.)

Visi runā par krīzi. Kā ir ar jums - vai tā ietekmējusi jūsu biroja darbu?

Pats, atklāti sakot, šobrīd nodarbojos vairāk ar vēsturi un literatūru. Krīze skar visas sfēras, arī advokātu pakalpojumus - par to nav divu domu. Pats sevī radošo krīzi neizjūtu. Mani var ierobežot tikai tas, cik man ir spēka un enerģijas.

Ja jums - kā cilvēkam, kurš interesējas par politiku un ekonomiskajiem procesiem - jautātu, kad beigsies krīze, kādas būtu jūsu prognozes - kad paliks labāk?

Jūs man piedēvējat par daudz, es nebūt visam nesekoju. Jā, es skatos ziņas un pašķirstu avīzes, bet es neskatos tematiskos raidījumus un ziņu izlaidumu pielikumus, jo bieži vien tur uzstājas nekompetenti cilvēki, kas tikai jauc galvas. Nav ko piesārņot sevi ar visiem tiem viedoklīšiem, ko nu katrs saka.

Es, protams, nevaru nosaukt konkrētu datumu, bet zinu, ka dzīvē nekas nav mūžīgs un labāki laiki mijas ar sliktākiem un tad atkal atgriežas labāki laki. Tas ir vecs dzīves likums, un tad, kad liekas, ka ir pavisam švaki un gals klāt, parādās jaunas iespējas un iestājas labāki laiki. To man arī dzīve ir mācījusi. Man nav šaubu par to, ka būs labāk.

Vai jums nav bažas, kas krīze var novest līdz masu histērijai, kas līdzinātos kara laika apstākļiem, kad cilvēki zog, slepkavo un izvaro?

Jā, es piekrītu. Es iestājos par tautas vēlētu prezidentu, un, ja mēs nemainīsim valsts pārvaldes formu, ja neizdarīsim ātrus pasākumus, nemainīsim valsts iekārtu un politisko režīmu, var iestāties jūsu aprakstītās sekas un process var kļūt nekontrolējams, haotisks, revolucionārs un anarhisks.

Vai Latvijā ir šāds cilvēks, kurš varētu vadīt prezidentālu valsti?

Jā, protams, ka ir. Es negribu saukt tagad konkrētus vārdus. Es to nosaukšu, kad vajadzēs. Tagad tas būtu priekšlaicīgi.

Kā atpūšaties - vēl aizvien cieņā ir klasiskās mūzikas koncerti?

Jā, līdz Jaunajam gadam viss kalendārs ir noslogots. Ne visa mūzika man patīk, bet tas ir normāli. Komponisti ir dažādi, katram sava auditorija.

Vai apmeklējat arī populārās mūzikas koncertus?

Nē. Vasarā, kad atpūšos Jūrmalā, tad gan kādreiz aizeju uz Dzintaru koncertzāli. Tur gan nospiedošā vairākumā ir krievu mākslinieki, un viņu koncertus es principā neapmeklēju. Es neapstrīdu, ka tur varētu būt kaut kas labs, bet to ievērotu krievu mediji, un - ticiet man - pēc tam visās krievu avīzēs tas būtu otrajā lapā iekšā. Es negribu dot tādu iespēju.

Pieminējāt mediju attieksmi pret sevi. Vai izjūtat, ka esat populārs, un vai jums bieži seko paparaci?

Ir bijuši tādi periodi manā dzīvē, kad man sekojuši tādi, kas grib kaut ko ķēmīgu nofotografēt, bet tas vienmēr bija saistīts ar kaut kādām pret mani vērstām represijām. Koncertus apmeklēju kopā ar savu draudzeni, mani vienmēr fotografē un astoņdesmit procentos gadījumu es parādos krievu vai latviešu presē. Tādos gadījumos mani necenšas izķēmot.

Jums nav iebildumu pret šādu uzmanību?

Nē. Labi, ka cilvēki atceras, un acīmredzot es vēl skaitos kaut kāda vērtība. Tādos gadījumos arī pats jūtos vērtīgāks, jo, ja neviens par mani neinteresētos, diez kas nebūtu. (Smejas.)

Uz grāmatas Ešafots prezentāciju 2007. gada septembrī bija ieradies arī ekspremjers Andris Šķēle, bet filmas pirmizrādē ne viņu, ne citus politiskās elites pārstāvju nemanīja. Kāpēc?

Es to prezentāciju nerīkoju. Man bija iedots neliels skaits ielūgumu, ko iedevu saviem biroja darbiniekiem, kas ieradās ar sievām. Ja pats būtu rīkojis šo prezentāciju, es būtu pa radio paziņojis un visus uzaicinājis. Ticiet man - zāle no publikas lūstu. Ja es būtu rīkojis šo pasākumu, jūs tur redzētu gan Šķēli, gan Lembergu, gan visu vēsturnieku ziedu un daudzus citus cilvēkus.

Jūs var presē lamāt, bet ir daudz cilvēku, kas ciena un novērtē jūsu darbu. Kā jūs pats to skaidrojat?

Es nezinu. Man arī uz ielas nāk klāt ļoti daudz cilvēku un sveicina. Man liekas, ka cilvēki novērtē manu uzskatu konsekvenci. Tāpat daudzi ir teikuši, ka augsti vērtē to, kā es māku no ķezām izkulties.

Savulaik kādam sieviešu žurnālam esat teicis, ka jums, neraugoties uz saviem gadiem, nav neērti pludmalē izģērbties. Vai vēl aizvien cenšaties uzturēt savu fizisko formu?

Jā, es vingroju. Jāatzīstas godīgi, ka spēka jau vairāk nepaliek, bet turpinu savas fiziskās nodarbības.

Lai gan sarunas sākumā atzināt, ka, ja vajadzētu, varētu vienas dienas laikā atmest smēķēšanu, bez cigaretes rokā jūs reti var redzēt. Veselībai netraucē?

Pagaidām nē. Es smēķēju no 16 gadu vecuma, un man ir 44 gadu stāžs. Varbūt es alotos, ja teiktu, ka tas nav atstājis nekādu ietekmi, it īpaši pēdējos gados, bet vēl aizvien izpīpēju divas paciņas dienā. Nekādas citas vaļības dzīvē neatļaujos - nekā cita man nav.

Vēsture, cigaretes un klasiskā mūzika - jums ar to pietiek?

Jā! (Smejas.)

Divas cigarešu paciņas dienā. Dārgi taču sanāk, vai ne?

Man ir baigie krājumi. Pirms cenu paaugstināšanas es bāzē nopirku sapirkos lielās kastes ar Camel cigaretēm. Divas kastes man vēl stāv, bet trešo lēnā garā tukšoju. Cigaretes jau tāpat kā konjaks nebojājas, ja netiek mitrums klāt. Es pat nezinu, cik cigaretes tagad maksā.

Savu gleznu kolekciju papildināt?

Neko nepērku. Man jau ir kolekcija, un nav vietas, kur likt jaunus darbus. Gleznas pirku no deviņdesmito gadu sākuma līdz vidum, bet tad vienā brīdī gleznas kļuva ļoti dārgas, un uzskatīju, ka tādu naudu es nevaru maksāt. Kā ir tagad, nezinu, jo vairs nepērku.

Neraugoties uz to, ka jau gadiem ilgi tiekat ierindots pašmāju miljonāru sarakstos, sabiedrībā esat radījis pieticīga cilvēka iespaidu.

Man ir laba mašīna, bet es neatzīstu villas Kiprā vai dzīvokļus Kannās, man to nevajag. Nekādās dārgās izpriecās nepiedalos, naudu pēdējā laikā tērēju tikai labdarībai. Drēbes man ir. Patīk ekskluzīvas rotaslietas, bet tās man arī ir, lai gan reizēm vēl šo to pasūtu. Kārtis es nespēlēju, uz kazino nebraucu, nekādus grandiozus rautus nerīkoju. Jā, es dzīvoju pieticīgi, bet nejūtu, ka būtu dzīves apbižots.

Krīzes laikā ir izdevīgas nekustamo īpašumu cenas.

Jā, es saprotu, ko jūs domājat, bet neesmu domājis kaut ko iepirkt. Es apzinos šo procesu un varbūt kritīšu kādā grēkā, bet pagaidām nē.

Runājāt par skauģiem... Vai jūtat, ka jūs apskauž?

Protams. Bija periods, kad puse no maniem radiniekiem bija uz mani dusmīgi un dusmu pamats bija skaudība. Ja tas notiek ar radiniekiem, ko tad var gaidīt no svešiem?

Vai pats esat pret kādu izjutis skaudību?

Droši vien, ka esmu, bet ne pēdējos desmit gadus. Neizslēdzu, ka jaunībā tā ir bijis, bet pēdējos gados esmu apzināti nīcinājis ārā šo īpašību un neizjūtu skaudību. Man bija saruna ar vienu biznesa sievieti, kura man stāstīja par sava uzņēmuma apgrozīju. Es atbildēju, ka man ir nospļauties, jo man neko no tā nevajag. Man pašam visa pietiek.

Lielākā daļa sieviešu uzņēmējas ir stervas. Tās, kuras ir bagātas, ir šausmīgas sievietes, čūsku, lapsu un vēl dažādu zvēru krustojums, un es no viņām labprāt turos pa gabalu.

Vairākus gadus sabiedrībā izejat ar savu draudzeni...

Man jau nekas vairāk nevar mainīties. Visus vīrieša bīstamos vecumus esmu pārdzīvojis, man lieki prasīt par pārmaiņām - tādu nebūs. Esmu absolūti konservatīvs cilvēks.

Kādas ir jūsu attiecības ar bijušajām sievietēm?

Ļoti labas. Es apzināti uzturu labas un kulturālas attiecības.

Jūs esat viens no retajiem sabiedrībā atpazīstamajiem turīgajiem cilvēkiem, kurš nav uzskatījis par vajadzīgu savu mājvietu izrādīt dzeltenās preses pārstāvjiem. Kāpēc šāda nostāja?

Es neatbalstu izrādīšanos žurnālos ar privātajiem apartamentiem. Man liekas, ka tāda plātīšanās tikai pievelk zagļus un skauģus.

Tātad mēs nekad neredzēsim jūsu drēbju skapi?

Nē, nekad! Ja nu vienīgi pēc manas nāves, kad pats vairs nevarēšu to ietekmēt.