Olga Dreģe: Neesmu audzināta par dīvu

Aktrise smejas, ka arī šīs vasaras greznākajā koncertā Kaislīgā dīvu nakts viņa skatītājus varētu pārsteigt ne tikai ar jaunām dziesmām, bet arī ar kādiem akrobātiskiem paņēmieniem, kurus aktrise pieprot jau no bērnu dienām.

Kādi ir šīs vasaras plāni, vai jau gatavojaties Dīvu naktij?

Nevajag domāt, ka Dīvu nakts būs kāda īpašā nakts un nu mums būs kaut kādi tur panākumi. Nevajag tā, bet vienkārši vajag ļauties kopējam priekam un enerģijai. Es jau būtu ļoti laimīga, ja tas izdotos, it sevišķi manu izpildāmo dziesmu autora Jāņa Jurkāna dēļ.

Man nav laimējies savā mūžā, tāpēc ka aiz manis nepaliek disks, jo man ir bijusi diezgan savdabīga balss. Nu jau ir kaut kāda vecuma robeža, to vairs nepagūšu izdarīt, jo jāciena sevi, savu mūžu un laiku, kas bijis man atvēlēts. Taču tas mani neskumdina, jo daudz ko esmu izdarījusi un daudz vēl ko darīt. Šī sezona teātrī man bijusi brīnišķīga, un vasara paies dziedot.

Pirmkārt, ir tīģera gads, un es esmu pēc gada tīģeris. Astroloģiskajā kalendārā rakstīts, ka man jāpieņem visi piedāvājumi. Es pat šovasar atteicu doties uz Ameriku ar Austrumu robežas izrādi Vara mani lielu dara, jo tad man būtu jāatsaka jubilejas sezonā režisoram Džilindžeram loma izrādē Marija Stjuarte, un to es nedrīkstu atļauties.

Kādas kaislības Dīvu naktī radīs Olga Dreģe?

No manis kaislības izpaudīsies dziesmu saturos, jo man uz skatuves ir jāizdzied smeldzīgs, sāpīgs vesels mūžs un liktenis. Dailes teātrim ir nozīmīte "Vienkāršība, skaidrība un kaislība!" Bez kaislības neko nevajag darīt. Taču no filozofijas viedokļa kaislības ir jāmācās dzīvē regulēt. Tas, kurš paļaujas kaislībām, tas ir pazudis cilvēks. Tā ir laiviņa, kas stūrē okeānā. Jāmācās regulēt, sagradēt, cik atļauties un ko atļauties, jo kaislība un baudkāre var pazudināt. Tas cilvēkā dara netikumu.

Katram pašam jājūt, jo tur ir audzināšana, mammas paraugs, izglītība un draugi. Pati arī esmu caur šausmīgiem bezdibeņiem gājusi - divas reizes esmu šķīrusies, neskaitāmas tonnas asaras ir izraudātas, atteikšanās un sāpes bijušas.

Vai joprojām esat tikpat temperemantīga un šerpa kā jaunībā?

Bez šaubām! Kur jālieto temperaments, tur neesmu pārspējama. Ne velti man joprojām dod tādas temperamentīgas lomas, kuras arī man ir traucējušas. Visi režisori jau ir pamanījuši manu enerģisko pusi, bet pēc dvēseliskās un gara pasaules esmu vēlējusies būt harmoniskāka un pazemīgāka. Tās lomas Vella kalpos un Limuzīns Jāņu nakts krāsā ir mani mazliet bojājušas kā personību.

Arī dziesmas man ir liktas dziedāt uz apakšu, bet man ir milzīgi liriska augša, kur mana dvēsele izskan, bet tas nav izmantots manā dziedošajā mūžā. Taču mani spiež uz to kaislīgo pusi, ko es ar savu katolietes attieksmi pret dzīvi esmu iemācījusies - piedot, atklāt, izraudāt un apskaidroties. Tas jau ir tas mūža uzdevums cilvēkam - kāds to tikai pirms nāves atklāj, kāds citā dzīves posmā. Kā nu kuram izdodas...

Vai jūs uzskatāt sevi par dīvu?

Es pat nepieļauju tādu apzīmējumu. Neesmu ne dīva, ne zvaigzne, es esmu tautas māksliniece ar aktrises Lilitas Bērziņas balvu. Man nav citu titulu - man ir Bērziņas balva un Triju zvaigžņu ordenis. Es esmu riktīga latviete, ar abām kājām zemē, es esmu patriote, te ir mana tēvu zeme, te ir manu senču kapi un manas enerģijas. Esmu šī laika un šīs zemes cilvēks.

Neesmu audzināta par dīvu, jo mūsu teātris bija pazemībā un pielūgsmē. Man traucē šie nosaukumi - dīvas un zvaigznes. Tāpēc es ar milzīgu bijību izturos pret tām jaunajām meitenēm, kas dīvu nakts koncertā dziedās. Ja mani dzirdēs un nenosvilps no skatuves, tad nodziedāšu divas Jurkāna dziesmas, ar kurām atklāšu liktenīgo sievietes dzīvi.

Esat dziedošā aktrise - tad jau nenosvilps no skatuves.

Esmu pret skaļu dziedāšanu. Man patīk dziesmiņu izdvēseļot un iečukstēt. Man gribas dziedāt piano un mūzikai tuvoties klusi, jo mūzika jau sākas no klusuma, tā ir trausla. Ja cilvēks uz skatuves ir traks, viņš grib izārdīties un kaut kā sevi pierādīt, bet dziedot jāskan dvēselītei.

Ne velti ir teiciens, ka katrs, kas satiek savas stīgas vai stabuli, izbēg no izdzīvošanas likteņa un dabū savu vārdu šai saulē. Domāju, ka arī savā profesijā man tas ir izdevies, jo man bijis svētīgs un radošs mūžs - ar skaistām lomām un skaistām filmām, kas 40 gadu garumā vēl ir skatāmas. Varu tikai liktenim paldies teikt un manam mūžam šīs filmas ir bijušas avansā. Skatītājs mani uzskata par savējo, jo līdz šai dienai mani aicina pie sevis un es arī labprāt braucu. Vienkārši priecājos par tiem pavasariem, kuri manā dzīvē vēl ir atlikuši.

Vai teātrī ir jūtamas finanšu problēmas?

Nē, kopš Demakovas laikiem mums ir ļoti normālas algas. Esmu ļoti laimīga par savu garo un radošo mūžu, man ir 50 gadu darba stāžs. Mēs jau bijām tā paaudze, kura domāja, ka būs laimīga, ja uz rokas būs 100 latu liela alga, bet esam piedzīvojuši daudz lielāku naudu. Būs jau arī šovasar teātrī trīs nedēļu garš bezalgas atvaļinājums, bet man ir blakus darbiun esmu par to priecīga, jo vasara solās būt ražena. Nav vairs laika atpūsties, ir jāstrādā.

Joprojām nostāties uz galvas jums ir tīrais nieks...

Man joprojām gribas lidot un patīk augstums. Es stāvu uz galvas un nebaidos Norvēģijā stāvēt uz dzegām. Es jau smejos, ka varētu arī dīvu koncertā paklanoties nostāties uz galvas, bet tas laikam nebūs pieklājīgi manā vecumā. Teātrī dauzoties, joprojām pastāvu uz galvas. No ganu gaitām esmu mantojusi sportiskos un vokālos vingrinājumus. Tā ir Ferdas skola, rumpi Dailes teātra aktieris nedrīkst nolaist - vienalga, vai tev ir 18 vai 80, bet rumpi nevar nolaist.

Kā izdodas sevi saglabāt tik labā formā?

Tā tik no malas izskatās. Es esmu sabrucis vraks ar tūkstoš operācijām, man vairs nav daudz pavasarīšu atlicis, bet ne par to ir runa. Gars cilvēku dara mirdzošu. Attieksme pret pasauli, pret lietām un emocionālais. Ja no cilvēka nāk gaismiņa, viņš ir mirdzošs. Tā ir vienīgā laba izksata formula.