Pagaidām vilkačus tēlojošie jaunieši manāmi tikai atsevišķos ASV reģionos, bet speciālisti jau pauduši bažas, ka šī modes tendence strauji izplatīsies visā valstī, kā arī, iespējams, ārpus Amerikas robežām.
Savādā vilkaču kultūra aizsākusies Santantonio vidusskolēnu vidū, kur izveidojušies jau vairāki vilkaču grupējumi. Vilkaču kustībā esošie jaunieši no saviem vienaudžiem atšķiras ar īpatnu ģērbšanās stilu un frizūrām, bet galvenā iezīme, kas viņus šķir no, piemēram, gotiem vai emo, ir īpatnās kontaktlēcas, kas viņu acis padara līdzīgas vilku acīm, kā arī astes un uzkrītoša sejas slēpšana no dienas gaismas.
Paši jaunieši atzinuši, ka pievienoties vilkačiem viņus mudinājusi vēlme justies piederīgiem kādam grupējam, kā arī uzsvēruši , ka nekādu slepenu mērķu viņu darbībām neesot - viņi vienkārši vēlas labi pavadīt laiku un atpūsties citādi, nekā to dara viņu "normālie" vienaudži.
Lai gan paši jaunieši noliedz uzbrukumus cilvēkiem vai dzīvniekiem, vietējām varas iestādēm jau radušās bažas, ka pusaudžu nenobriedušos prātus pārlieku aizrautīga iejušanās varētu ietekmēt tik graujoši, ka agrāk vai vēlāk viņu varētu sākt arī uzbrukumus.
Mango atgādina, ka arī Latvijas kinoindustrijai nav sveša vilkaču tematika - 1983. gadā uz ekrāniem nonāca režisora Gunāra Cilinska filma Vilkatis Toms, kas vēstīja par latviešu dzimtcilvēku cīņu ar vācu baroniem un trim brāļiem, kuru muižnieku patvaļa bija novedusi līdz tādam izmisumam, ka viņi devās mežā un cīņā pret varasvīriem izmantoja seno tautas ticējumu par cilvēka spēju pārvērsties vilkatī.