Ārsts seksologs un pārmaiņu treneris Arturs Šulcs sarunā ar izklaides portālu Mango atklāj, ka nekrofilija Latvijā ir plaši izplatīta, "tā ir vesela sistēma, turklāt tā ir labi organizēta".
Šulcs uzskata, ka nekrofilijas saknes meklējamas kristīgajā baznīcā, un piebilst, ka, lai par to aizdomātos, nav jāmeklē tālu - vien jāpavēro, piemēram, Doma baznīcā griestu līmenī redzamās skulptūras un zīmējumi un jāpavaicā sev - uz kādām domām tas viss vedina?
"Miroņi visu laiku ir tuvumā, un ar viņiem cilvēki izdarās visādos veidos," teic ārsts un piebilst, ka arī Jēzus Kristus krustā sišana esot sava veida nekrofilija. Tāpat arī sakralizēta kanibālisma saknes meklējamas tieši baznīcā. "Tur aicina ēst "miesu" un dzert "asinis"," norāda ārsts.
"Piemēram, Vācijas galvenajā luterāņu baznīcā Berlīnē piedāvā apskatīt dažādu līmeņu cilvēku atdusas vietas un tad, turpat pie miroņiem, iedzert tasi kafijas un apēst kādu kūciņu. Jauki, vai ne?" retoriski vaicā Šulcs, kurš uzskata, ka nevajadzētu nodalīt nekrofilijas emocionālos un fiziskos aspektus.
Uz jautājumu, cik ētiski, viņaprāt, ir iestudēt izrādi Nekrofils (režisors Dž.Dž. Džilindžers), Šulcs atbildē visai strikti: "Demokrātija atļauj visu, kas nav krimināli sodāms". Tomēr ārsts aicina arī "lielās mākslas" radītājus aizdomāties par to, uz ko tiek virzīta kultūra - uz auglību vai nāvi.
"Tā ir atbildība - vai cilvēki mīlējas labprātīgi ar dzīviem cilvēkiem, lai turpinātos dzīve. Dzimumaktam jābūt ar pozitīvu ievirzi. Ja cilvēki mīlēsies ar līķiem, taka uz dzemdību namu neizaugs. Cilvēks var ņemt priekšā līķi, cik viņš grib, bet bērnu ārā nedabūs," norāda Šulcs.
Jautāts, vai viņa praksē bijis kāds nekrofilijas gadījums, ārsts stāsta, ka tādu bijis visai daudz. Tiesa, viņam nav zināms neviens cilvēks, kurš ir nekrofils arī savās fiziskajās izpausmēs. "Atbilde ir vienkārša: šādi cilvēki nenāk pie seksologa, viņi negrib neko mainīt, jo zina, ka viņu nodarbes ir krimināli sodāmas," nosaka ārsts.
Viņš piemin dažus spilgtus nekrofilijas piemērus - kāda sieviete katru dienu klīdusi pa kapiem, jo tad, kad viņai bijis nedaudz pāri 20 un mazs bērns, viņas vīrs gājis bojā. Tagad sievietei ir ap 40, viņa ir skaista un patīkama sarunu biedrene, taču viņā nav vēlmes veidot jaunas attiecības. Viņas mīļākā nodarbe ir stundām ilgi uzturēties kapos, atceroties nu jau nelaiķi vīru. "Ja viņa vēlētos veidot attiecības, tad vēl kāds vīrietis būtu laimīgs, iespējams, arī viņas dēlam klātos labāk, taču šī sieviete to negrib," teic seksologs.
Kāds cits cilvēks ar nekrofiliskām nosliecēm, piemēram, apbedī mirušu suni zem sava loga, nevis dzīvnieku kapos vai kādā netālu esošā mežā. "Tā ir tieksme pēc nāves tuvuma, lai nāve "iet blakus"," saka Šulcs un uzsver, ka līdzīgas lietas norāda uz mīlestību pret mirušo kultu.
Speciālists tāpat savos ilgajos prakses gados tā arī nav guvis konkrētu atbildi uz jautājumu, ko "jaunas, skaistas, ziedošas sievietes dara morgā". Šulcs gan precizē, ka nav teikts, ka visas šīs sievietes mīlējas ar miroņiem - ir arī tādi cilvēki, kuri vienkārši alkst pieskarties un apkopt miroņus.
Dažas sievietes, pēc Šulca teiktā, pat neapzināti tiecas pēc nāves, ejot uz darbu "kapu kleitās". "Jā, jā, ir tādas sievietes, kuras iet uz darbu kleitās, kādās parasti iet uz bērēm, un vēl kā datora ekrāna saudzētāju izvēlas kapliču mākslas foto un tamlīdzīgas lietas," smej Šulcs un piebilst, ka daudziem morga darbiniekiem darbs morgā patiešām esot "kā hobijs".
Savukārt psihiatrs Māris Taube portālam Mango pastāstīja, ka ir dzirdējis par nekrofilijas gadījumiem Latvijā, taču ne par vienu no tiem nezina tik daudz, lai varētu pastāstīt konkrētu stāstu. Viņš norāda, ka nekrofilijas gadījumi sabiedrībā ir mazāk dzirdēti visai vienkārša iemesla dēļ - tā ir ļoti šaura vide un šie cilvēki pārsvarā nodarbojas ar nekrofiliju savā darba vietā - morgā.
"Pedofili, meklējot upurus, cenšas iegūt darbu tur, kur iespējama piekļuve bērniem, piemēram, internātos, bērnudārzos, kā arī... baznīcās. Jā, tas ir skaļi teikts, bet tā nu es domāju, un katoļu baznīca patiešām ir viena grupa, kurā darbojas pedofili," norāda Taube.
Viņš tāpat uzsver, ka, tāpat kā nekrofilijas gadījumi, arī kanibālisma gadījumi, kad patiešām kāds tiks apēsts, būs vairāk "nost no sabiedrības acīm", jo šādi cilvēki, visticamāk, "kaut kur klusībā ēdīs cilvēka gaļu, nevienam par to neuzzinot".