Amerikāņu vēsturnieks Karls Drūss nonācis pie secinājums, ka Bībeles stāstam par to, kā atkāpušies Sarkanās jūras ūdeņi, palaižot no Ēģiptes bēgošos ebrejus, varētu būt zinātnisks izskaidrojums. Šī pētījuma fragmenti trešdien publicēti britu laikrakstā The Daily Mail.

Pielietojot datormodelēšanas metodi, zinātnieks noskaidrojis, ka pietiekami spēcīgs vējš patiešām būtu varējis pašķirt jūras ūdeņus. Tomēr šis "vēsturiskais" precedents noticis nevis Sarkanajā jūrā, bet gan, visticamāk, Manzalas ezerā, kas atrodas Nīlas deltā.

Izmantojot ģeogrāfiskās kartes, arheoloģiskos atklājumus un uzņēmumus no satelīta, Drūsam ar kolēģiem izdevies precīzi izskaitļot, kāds bijis šīs ūdenstilpnes dziļums pirms trim tūkstošiem gadu. Austrumu vējš ar ātrumu 27,7 metri sekundē patiešām varējis vienu ezera daļa "aizpūst" uz rietumiem, bet otru nobīdīt uz dienvidiem tuvāk Nīlai.

Šāda ūdens pašķiršanās teorētiski ļautu izveidot trīs līdz četrus kilometrus platu un piecus kilometrus garu eju ar dūņainiem krastiem un dibenu. Šāds tunelis varētu atvērties aptuveni uz četrām stundām, bet pēc tam ūdeņi atkal sakļautos.

"Un, kad faraons tautu bija atlaidis, tad Dievs tos neveda pa filistiešu zemes ceļu, lai gan tas bija īsāks, jo Dievs sacīja: "Ka ļaudis nenožēlo un, redzēdami karus, neatgriežas atpakaļ Ēģiptes zemē." Un Dievs vadīja tautu apkārtceļā pa tuksnesi uz Niedru jūru," teikts 2. Mozus grāmatas (Exodus) 13. nodaļā.

Tā kā oriģinālā ir runa par "Niedru jūru", zinātnieki jau izsenis apšauba, ka Mozus ar ebrejiem šķērsojis tieši Sarkano jūru, kā to pieņemts uzskatīt tradicionālajos Bībeles skaidrojumos. Tāpēc arī viena no versijām it tāda, ka šī "Niedru jūra" patiesībā bijis Manzalas ezers.

Kāda no iepriekš izvirzītajām hipotēzēm jūras ūdeņu pašķiršanos skaidro kā "cunami teoriju", kas ļāvusi šķērsot minēto ūdenstilpni, bet zinātniskajās teorijās, protams, nav ne vārda par paša Mozus īpašajām spējām.

Seko "Delfi" arī Instagram vai YouTube profilā – pievienojies, lai uzzinātu svarīgāko un interesantāko pirmais!